5 Brāļi Dēmoni

Vectēva nāve un neveiklais atgadījums

Kad puiši apsēdās es no viņiem novērsos un beidzu uz viņiem skatīties, lai es neizskatos dīvaina. Atlikušo mūzikas stundu es kārtīgi koncentrējos tēmai un centos nedziedāt šķībi.

Kad noskanēja zvans visas meitenes pataisno devās pie jaunajiem puišiem. Es nezinu kas, bet kaut kāds spēks mani kārdināja viņām skriet līdzi, bet biju pietiekami stipra, lai nepakļautos.
Kad atjēdzos es sāku meklēt Naomi un Suzū. Nu protams es viņas ieraudzīju tajā bariņā ar pārējām meitenēm.
"SUZŪ,NAOMI! EJAM!"
Naomi un Suzū:"Labi jau lab mēs nākam."
"Jums viss kārtībā?"
Naomi:"Nu, bet protams kāpēc, lai nebūtu?"
Suzū:"Jā vai ne?! Mums viss ir kārtībā. Man gribētos zināt vai TEV viss ir kārtībā?"
"Umm.. Jā man viss labi? Vienkārši man šķita dīvaini tas, ka JŪS ar visām pārējām pieskrējāt pie tiem random puišiem."
Naomi:"Njaa.. Laikam jau gan. BET viņi ir tik smuki! Tu redzēji to puisi ar rudi sarkanajiem matiem? Nu tas Ēriks!? Viņš ir tik pasakains..!"
Suzū:"Kā tad! Matju ir tik cute!"
"Ugh! Jūs varat beigt!!? Mēs neesam nekādā nezinu dateing namā, bet gan skolā! Nezinu kā jūs, bet es jau eju uz matemātiku."
Man apriebās tās viņu runās par puišiem un es vienkārši aizskrēju uz matemātikas stundu.

Visa stunda pagāja mierīgi. Bet tagad pusdienas!

Es skrienu pa gaiteni uz ēdnīcu līdz..
"AUČ!"..Es ietriecos vienā no jaunajiem puišiem. Es nokritu uz zemes un atsitu astes kaulu.
???:"AGH! Taču skaties kur ej!" dusmīgā tonī teica viens no puišiem.
???:"Sem! Kā tu runā ar šo skaisto meiteni? Taču jāpalīdz viņai."
Sems:"Ugh! Kādēļ?! Viņa pati vainīga."
???:"Jo es tā teicu. Tagad palīdzēsim viņai piecelties."
Es tajā brīdī uz abiem puišiem blenzu apmulsumā nesaprašanā, kas tikko notika. Abi palīdzējuši man piecelties blenza uz mani itkā viņi būtu gatavi mani apēst.
"Um..m.. -.m. piedod ka nejauši tevī ieskrēju. Es laikam tagad nu iešu. "
Es aizgāju no viņiem neatskatīdamies atpakaļ, nosarkusi un ar sastingušu seju. Kad es nonācu ēdnīcā tur jau mani gaidīja Suzū un Naomi. Viņas redzēja manu sejas izteiksmi un uzreiz sāka izprašņāt. Es visu sīki un detalizēti izstāstīju (protams izņemot to daļu kur es nosarku) .
Suzū:"Damn girll... Man skauž! Es tā tagad gribu būt tavā vietā! "
"Kādēļ? Kas tur tik forš? Tas bija drausmīgi!"
Naomi:"Tu ieskrēji vienā no jaunajiem puišiem! Zini kādēļ tas ir forši? Jo viņi ir KARSTI!"
Visa ēdam zālē sāka skaļi smieties.
Naomi:"V-.. Vai es to pateicu skaļi?!"
"Diemžēl.. Jā.. Pasludinu tavu turpmāko skolas dzīvi par apsmieklu gadiem" es smīnējot un knapi noturot smieklus teicu. Pēkšņi no skolas tumbiņām izskanēja paziņojums:"Uzmanību, Nikola Andersone? Lūdzu atnāciet uz direktores kabinetu."
(ak vai.. Kas tagad?)
Es ātri pielēca no galdiņa un gāju uz direktores kabinetu pat neatvadoties no draudzenēm.
Direktore Lāce:"Nikola man zvanīja tavi vecāki.. Un man ir sliktas ziņas tev."
(Ak nē.. Kaut kas noticis ar maniem vecākiem?! Ļoti cerams, ka nē.)
"Kas par lietu?" Centos atbildēt cik vien nosvērtā stāvoklī varēju.
Direktore Lāce:"Tavi vecāki teica.. Ka tavs vectēvs Alfrēds Andersons ir miris.. Man ļoti žēl."
Šo dzirdot es nevarēju savaldīt savas emocijas un sāku raudāt. Visa mana seja bija sarkana un nomierināties es nevarēju. Vectēvs bija mans tuvākais cilvēks pasaulē!

Direktore nepaspējusi pateikt vairs ne vārda es paķēru savu mugursomu, izskrēju ārā no kabineta un skrēju uz mājām.

Sveiki mīļie lasītāji. Zinu ir nakts vidus, kas šķiet.. Dīvaini. Es jutos ļoti "iedvesmota" un vēlējos uzrakstīt vēl. Zinu šajā nodaļā mācīja nekas īpašs, bet visa dzīve nevar sastāvēt tikai no priecīgiem notikumiem.. Vai ne tā? Gaidiet nākamo nodaļu, līdz nākamajai reizei. Baii