5 Brāļi Dēmoni

Sens draugs

Atnākot mājās redzēju tēti sēžam uz dīvāna un smagi domājam. (Mm.. Man viņam jautāt, kas viņam padomā, vai nē? Nu nekas slikts jau laikam nenotiks. ). Es piegāju tuvāk pie tēva un apsēdos uz dīvāna. Nevarēju īstu izdomāt kā uzsākt sarunu. Tajā brīdī mani pārņēma skumjas skatoties uz tēti, un viņu apskāvu. Viņš atslābinājās un iedeva lielu apskāvienu man pretī. "Tēt.. Tu izskaties nomākts. Vai, kas noticis?". Tēvs:"Nē viss ir kārtībā. Mēs ar mammu te tā domājām. Kā tu justos ja tu jau nākamnedēļ ievāktos dzīvot vectēva lielajā mājā?". Mani pārņēma šokā sajūta, man atvērās mute un žoklis nokrita līdz grīdai. "Es negribu bez jums.. Un jā es arī gribētu tās nebūtu iespējams jo man nav 18.". Tēvs:"Mīļā. Mēs gribam, lai tu jau jo agrā vecumā iemācies dzīvot patstāvīgi. Tu samērā drīz pabeigdi skolu, tad tu iesi un mācīsies augstskolā. Gribam, lai jau jūties kā mājās un esi pieradusi.". "Aa.. Gribat no manis ātrāk vaļā tikt ja?! *sāku smieties*. Nu labi, bet tas nemaina faktu, ka man nav 18.". Tēvs:"Tu vari dzīvot tajā mājā JA māja ir uz mūsu vārda. Tu mums atdotu māju un kad tev paliks 18 māju atdosim atpakaļ.". Es iegrimu dziļās domās: Ak vai.. Tas būtu tik jauki dzīvot vienai pašai. Es varētu ievākties ar Semu un sākt ar viņu kopā dzīvot.. PAG KO?! Pffff.. Sviests! Es.. Piekritīšu pārvākties, kad sāksies vasaras brīvlaiks. "Tēt. Es piekrītu tavam lūgumam/lēmumam, bet vēlos ievākties tad, kad sāksies vasaras brīvlaiks.". Tēvs:"Protams Nikol, kad vien esi gatava.". Es nopūtos piecēlos no dīvāna un gāju uz savu istabu UZMANĪGI kāpjot augšā pa kāpnēm protams.
Es apsēdos gultā un domāju, ko darīt- sēdēt pie datora, sarakstīties ar draudzenēm, aiziet uz kapiem apciemot vectēvu. Nu bet protams apciemot vectēva kapavietu. (Laikam būs kārtīgāk jāsaģērbjas).
Es uzvilku ļoti tumši zilas džinsas, brūnus zābaciņus un baltu džemperi. Matus atstāju izlaistus. Uzliku mazdrusciņ tumšās acu ēnas, skropstu tušu un uzsmērēju higiēnisko.
Kad pabeidzu taisīties, nokāpu UZMANĪGI lejā pa kāpnēm, izgāju no mājas ne vārda neteikusi vecākiem un devos uz kapsētu.
Ieejot kapsētā es redzēju kādu puisi. (Mm... Kaut kur baigi redzēts.) . Nebiju šeit, lai novērotu viņu tādēļ devos tālāk. Nonācu pie vectēva kapa un uz to intensīvi skatījos cenšoties neraudāt. "Sveiks vectēv te Nikola.. Tava mazmeitiņa. Ceru, ka tu mani dzirdi, piedod, ka neatnesu puķes, nebija pa ceļam. Kā redzi.. Esmu atnākusi apraudzīt kā jau solīju." nopilēja viena asara. Es turpināju skatīties cerot atbildi. (Kādēļ es ceru? Viņš ir miris un neko tur nevar mainīt) cerība muļķa mierinājums. Tad pēkšņi man uzpūta mazs vējiņš. Bet kā? Ārā bija saulains laiks un nekur apkārt nebija vējš. "V-. Vectēv..?". Vēlviens vējiņš man uzpūta. "Vectēv tās tiešām esi tu! Kā man tevis pietrūkst..domāju par tevi katru dienu.". Sajūtu sev apkārt siltumu un likās, ka kāds aplokā man roku ap plecu. Es paskatījos ai muguras, bet puisis vēl projām sēdēja uz soliņa. Sāku smaidīt laimē ziņot, ka vectēvs ir tepat. "Atceros kad biju medmāsas kabinetā un tu "atnāci apciemot" mani. Paldies.. Ka ievedi puišus manā pasaulē un paldies, ka mani neatstāji pavisam.". Jūtu no kreisās puses izdvešamies mana vectēva smieklus. (Kā? Enerģija laikam pietiekami stipra, ka dažreiz viņam sanāk pat izdvest skaņas.). "Labi.. Man bija prieks atnākt tevi apciemot.. Un noteikti atnākšu vēl. Bet nu man jājiet.". Jūtu vēju man uzpūšam un jūtu kā siltums man pazūd apkārt. Es pagriezos, lai ietu prom un es nobijos. "WHA!". Tas puisis, kas sēdēja uz soliņa man stāvēja aiz muguras. ???:"Čau Nikola!". "A-.. Andru?". Viņš bija man sens labs draugs nezinu kāpēc beidzām runāt. Andru:"Čau Nikola! Redzu, ka apciemo Alfrēdu..". "Jā.. Man viņa ļoti pietrūkst.". Andru:"Kā tev iet man skolu un tā?". "Man? Uhh..normali skola 10/10 tikai mājās darbus varētu mazāk uzdot.". Andru:"Haha to visām skolām vajag.. ". (Ak Dievs.. Šī saruna ir tik awkward.!!). "Unnn kā tev iet?". Andru:"Viss ir perfekti izņemot.. Ai neko. Viss labi. Gribi iet pastaigāties?". "Jā labi. Neatceros pēdējo reizi kad ar tevi biju pastaigāties.". Un tā mēs sākām staigāties un runāt par dzīvi. Man bija ļoti jautri. Nezinu kā, bet mēs nonācām klubā. Bija jau kādi 20:10. Mēs sākām dejot un ākstīties.
Andru:"Nikola.. Es tevi mīlu.". Es uz viņu blenzu šokā un pat nedaudz riebumā. (Mēs esam tik labi draugi a nē bļin viņam jāsabojā draudzība ar "es tevi mīlu"). Andru:"Kopš mēs beidzām kontaktēties man tevis vienmēr ir ļoti pietrūcis. Tādēļ nevēlos no tevis vairs nekad šķirties.". "...". Andru:"Saki taču kaut ko!". "Uh.. Piedod Andru, bet nekas nesanāks. Man nav tādas jūtas pret tevi. Ir jau vēls es iešu mājās.". Un tā es izskrēju no kluba un gāju mājās nomākta. (Nu kādēļ tam bija jānotiek?! Mūsu draudzība vairs nekad nebūs normāla.). Es turpināju iet mājās un jūtu, ka man kāds seko. Es sāku skriet cik ātri vien varu, bet šajās stulbākās džinsās nevar normāli paskriet. Diemžēl sekotājs skrēja ātrāk un mani noķēra. "AHH! PALĪGĀ KĀDS! LAID MANI VAĻĀ!". Nezināmais sekotājs mani pagrieza pret sevi un centās mani noskūpstīt. Es viņam ieliku ar kulaku pa muti. ???:"GHA! Beidz!". Es atlēcu atpakaļ, lai redzētu kā šis cilvēka izskatās. "ANDRU!? Tu nesaproti ka nē nozīmē "NĒ"!" . Andru:"Nē.. Man vajag tevi un es gribu tevi TAGAD. Tu zini, cik ilgi es esmu tevi mīlējis?!". "Nē nezinu un negribu zināt! (lol).". Redzēju viņa sejā dusmas gandrīz tik pat lielas kā Semam. (Pag Semam..? Ak Dievs kāds bija Sema īstais vārds?!). Andru man saķēra aiz rokām un mēģināja mani ievilkās blakus esošos krūmos. Tad man no mutes automātiski izspruka "AOMARIS!". Iztaroja spoža gaisma, kas lika man aizklāt acis. Andru:"AAAHHH! ESMU AKLS!". Gaisma pamazām sāka izdzist un aiz tās redzēju figūru. Andru:"A nē pag es redzu!". Es gribēju smieties no viņa stulbuma, bet zināju ka šis nav īstais brīdis.
Kad gaisma izgaisa es savā priekšā redzēju ĻOTI dusmīgu Semu bez krekla viņam mugurā bija tikai viņa "veste"(protams viņam bikses un tādas lietas arī bija mugurā).

Sveiki mīļie te lizuks_ ! Ceru jums patika šī nodaļa un piedodiet, ka nobeidzu nodaļu uz cliffhanger. Labi līdz nākamajai reizei. BAII!