5 Brāļi Dēmoni

Sāls maize

Manu seju apspīdēja rīta saule, tā maigi glāstīja manus vaigus ziņojot, ka ir jau laiks celties. Es pagriezos uz otru pusi, lai tā beidz mani apspīdēt ar saviem spilgtajiem, žilbinošajiem stariem un atvēru savas piepampušās acis. Jutu neērtu sajūtu savās rokās, sajūta it kā paskatoties uz leju, redzēju, ka vēl aiz vien manās rokās ir cieši apkamptā Sema veste. Es pasmaidīju un mana sirsniņa salēcās. Es aizvēru acis un iegrimu domās (Mmm, kaut tas būtu viņš... Bet vai tiešām viņš man nāktu par labu? Vai būtu labi ļauties šai kaislīgajai, dedzīgajai mīlestībai. Vai ļaut tik dažādām pasaulēm kļūt par vienu?). Šīs domas mani palēnām jau sāka nomocīt. Es biju uztraukusies, vēderā plosījās tauriņi, sirds klapējās manās krūtīs kā nagla ko kaimiņš no rītiem dzen sienā, tā sitās vienā ritmā ar pulksteni, kas tikšķēja man pie sienas.

Manas domas iztraucēja apnicīgais modinātājs, naids pret viņu manā sirdī ir neizmērojams. Es piecēlos un izkāpu no gultas, uzvelkot savus Rimi krokšus. Pulkstenis bija 07:00, man bija pusstunda, lai sataisītos, kas nebija pašlaik tas ideālākais variants. "Sasodīts!'' es nočukstēju, paātrinot savu tempa gaitu virzienā uz vannasistabu. Vakarnakt es neiegāju dušā, bet mājās pārnācu sasvīdusi un mana āda bija pārklāta ar sāls kārtiņu un dušā es neiegāju.

Es ieskrēju remdenā rīta dušā un izmazgāju matus. Iznākot no dušas man bija palikušas nieka 20 minūtes, man bija jāplāno mana darbības gaita stratēģiski. Es uzmetu mugurā ar mērci nedaudz notraipītus džinsus, pelēku kreklu un Sema zaļo vesti, savai sejai pat nepieskāros. Es uzmanīgi noskrēju lejā pa kāpnēm uz pirmo stāvu. No ledusskapja izvilku kaut kādas siera un desas šķēles un sametu tās mutē. Kamēr es gremoju, es paralēli žāvēju matus, līdz es dzirdēju kā man aiz muguras aizcirtās durvis un es nedaudz salēcos. Kāds sagrāba manu plecu un pagrieza mani pret sevi.

''Mam? Viss kārtībā? '' es skatījos uz viņas samulsušo sejas izteiksmi un savilku rokas kulakos. Mamma:'' Meinitņ, kas tev ir mugurā? Kas pie velna ir tas?'' viņa aiz pirkstgaliem piepacēla manu vesti un uz mani lūkojās. ''Par ko tu runā?" es samulsumā uz viņu raudzījos, līdz es pagriezu galvu un sapratu, ka esmu uzvilkusi Sema vesti (Sasodīts, steigā to gan jau nepamanīju!). ''Mmm nu kā, tā ir Suzū jaka." es viņai atbildēju nosvērtā balsī. Mamma:''Atkal? Kārtējā viņas jaka ir šeit? Protams, man jau nav iebildumu, ka viņa nāk pie mums ciemoties, bet viņas stila izjūta gan ir tāda...'zēniska' pēdējā laikā palikusi''. Es nedaudz sāku svīst ''Hehe.. nu n-nezinu, bet tagad tā ir mana, zini kā , maināmies ar drēbēm, kā jau parasti draudzenes dara..'' mana balss nedaudz sāka raustīties.''. Mamma:''Nu labi, manis pēc darāt ko gribat, tikai tu uzmanīgi, tu zini, ka tētim tādas litas pārāk nepatīk. Īgns večuks jau.'' viņa nopūtās un tad pasmaidīja. Pēkšņi es sadzirdēju skaļu troksni ārā, līdzinājās mašīnas taurei. ''Labi mam, man jādodas! Naomi un Suzū ir pakaļ, negribētos kavē.''. Mamma pasmaidīja un noskūpstīja man pieri:"Nu dodies, bet paņem līdzi otru Suzū jaku, savādāk šeit jau drīz sāks veidoties kolekcija.''. Es ar šķību smaidu atvadījos no mammas, raitā solī tipināju uz mašīnu, vienā rokā man bija mugursoma, bet otrā Matju jaka, mani mati vēl bija mitri, jo nepaspēju tos līdz galam izžāvēt.

Es iekāpu mašīnā, bet klusums. (Dīvaini. Pilnīgi pretdabiski.). Suzū un Naomi, kas sēdēja man priekšā, uz mani skatījās tā it kā es būtu nopratināšanā. Suzū salika pirkstgalus kopā, uzsmīnējā un ievilka dziļu elpu:''Stāsti, Andersone.''. Es saraucu pieri ''Par ko, ko kārojas zināt?''. Naomi turpināja:''Tu zini KO mēs gribam zināt..'' viņa uzsmaidīja un ar savu skatienu urbās man dvēselē. Suzū:''Kas notika vakar pēc tam, kad Sems izkāpa ārā no mašīnas un aizgāja tev pakaļ?'' viņas smīns palika vēl lielāks. Es nosarku, ļoti nosarku. (Parasti es neko no viņām neslēpju, bet es vēl nebiju gatava šos noslēpumus atklāt pasaulei.)''Nu nekas jau īpašs. Pavadīja mani līdz mājām, kārtējo reizi par mani paņirgājās. Tas viss ierastais.''. Naomi:''Ierastais? Tātad viņš jau regulāri tevi pavada mājās?''. Suzū:'' 'nekas īpašs'? Man jau šķiet, ka viņa veste liecina par ko citu.''. Viņu abu skaties mani spieda nost. Es lūdzos, lai zem manis zeme atveras. ''Nu nē, tas nebija tā domāts! E-es es..!''. Suzū:''Hahaha, nu takšs nemīz bundžā.''. Naomi:''Haha jā, mēs takš tikai ākstamies, neesam tādi briesmoņi!''. ''Vai tad nē?'' es iesmējos, tikko pieredzējusi lielu atvieglojumu. Suzū:''Nu varbūt tikai nedaudz.'' viņa piemiedza ar aci.