Daļa no manis

2. Nodaļa - "Tie nav viņi"

   Visi 4 sēdēja mašīnā. Markuss pie stūres tēta mašīnā. Paula sēdēja viņam blakām, un aizmugurē Raivo ar Pērli. Dārta un Rodrigo izlēma braukt vēlāk, atsevišķi.
Raivo: "Es nesaprotu, kā tev sencis vispār atļāva mašīnu ņemt."
Markuss: "Viņš jau neko nezin. Viņi ar mammu un mazo māsu atvaļinājumā uz Itāliju. Būs atpakaļ pēc nedēļas."
Pērle: "Ko tad līdzi nelidoji viņiem?"
Markuss: "Man uzticēja pieskatīt māju, tāpēc varu darīt tagad ko gribu. Tik labi vienam kad pašam visa māja. Kaut vai apenēs skraidīt apkārt varu."
Mašīnā izplūda smiekli.
Pēc stundas viņi bija klāt. Bija jau tumšs, 9 vakarā. Mājas logos nespīdēja gaisma, jo pašlaik neviens tur nedzīvoja. Lielā privātmāja atradās nekurienē, tuvumā nebija neviena kaimiņa. Markuss pacēla puķupodu un izņēma no apakšas atslēgu.
"Wow, cik oriğināli", smējās Pērle.
Paula turpretim skatījās uz apkārtni. Protams, krēslā tītais skats bija burvīgs, taču bija kaut kas par šo vietu, kas viņai likās dīvains. Tomēr, viņa to ignorēja.
Beidzot četrotne iegāja iekšā. Viņi izlēma paskatīties TV, kamēr gaidīja Dārtu un Rodrigo. Viņi solīja ierasties ap vieniem naktī.
Pagāja 2 stundas skatoties filmu, un visiem palika garlaicīgi.
"Paula, tu lūdzu varētu uziet augšā un paņemt vienu no galda spēlēm kas stāv plauktā? Savādāk nomirsim aiz garlaicības," vaicāja Markuss, "Tikai uzmanīgi, tai istabai ļoti viegli var aizsisties durvis, tāpēc pieliec krēslu pie tām kad ieej."
Paula piekrita un gāja pa trepēm. Viņa pagriezās pa labi un iegāja vienā no istabām. Iegājusi iekšā, viņa jau gribēja paņemt galda spēli, te pēkšņi tajā istabā izslēdzās gaisma. Acīmredzot visā mājā, jo no pirmā stāva varēja dzirdēt pēkšņo Pērles kliedzienu. Paula nometa galda spēles kasti un skrēja uz durvīm..bet..tās bija aizsitušās. "Ak jā, bļāviens, es taču aizmirsu ka bija jāpieliek krēsls pie durvīm. Kā lai es tagad tieku ārā?", domāja Paula.
Tikmēr lejā, Raivo centās nomierināt Pērli un tajā pašā laikā domīgi paskatījās uz Markusu. Ar tādu kā, jautājošu sejas izteiksmi. Arī Raivo nesaprata kas noticis.
"Nekas, drošvien kaut kas ar elektrību," konstatēja Markuss. Viņš piegāja pie kabeļa un centās atgūt savienojumu. Tomēr nesanāca. "Raivo, padod telefonu. Man lukturi vajag paspīdināt, savādāk nekā neredzu."
Raivo ieslēdza telefonu un iedeva to Markusam.
"Izskatās ka nekas te nesanāks. Laikam būs jāiet uz pagrabu pakaļ svecēm, jo citu gaismu mums nedabūt."
Markuss jau grasījās iet, kad pēkšņi izdzirdēja ka pagraba pagalma durvis lēnām atveras, un kads ieiet iekšā no āra uz pagrabu.
"Pagaidiet..vai tie bija Rodrigo un Dārta?", Pērle nesaprata.
"Iespējams. Tikai kā viņi zināja par pagraba ieeju un kāpēc nenāca pa galvenajām durvīm?", Markuss domīgi prātoja.
Raivo atteica, "nevar būt viņi. Es skaidri dzirdēju - ienāca tikai viens cilvēks, ja nemaldos."
Markuss izlēma rīkoties, "Tā, Pērle - pārliecinies vai visas durvis un logi ir aizslēgti. Arī pagraba durvis no iekšas. Raivo - ja nu kas, paņem mana vectēva bisi. Tā jau ir uzlādēta. Un Paula, tu..pagaidiet..KUR IR PAULA?"
Markuss uzskrēja augšā un atslēdza durvis. Paula apķērās viņam ap kaklu, "Ak šausmas, es tā nobijos! Kas jums tur lejā notika?"
"Par gaismu nav svarīgi, bet kāds ir manā pagrabā un mēs neesam droši ko tagad iesākt. Man tomēr šķiet ka tie ir Dārta un Rodrigo, kuri cenšas izjokot mūs."
Pēkšņi Paulas telefons iepīkstējās. Uz gaišā ekrāna parādījās ziņa no Dārtas:
"Čauuu, pasaki Markusam un pārējiem, ka mēs nevarēsim atbraukt, Rodrigo saslima un es palikšu ar viņu. Tāpat, izbaudiet brīvdienas! :)"
Paula nobālusi, pacēla seju no telefona un paskatījās uz Markusu. Viņa nočukstēja, "..tie nav viņi.."