Dzīves stihijas [✔ REDIĢĒŠANA]

[IEVADS]

"Nu taču, vai tu beigsi?"

"Tikai tad, ja tu nebeigsi pirmā!" Lana iesmējās un turpināja mani kutināt. Es centos atbildēt ar tikpat stipru kutināšanu, taču ne tik labi sanāca.

Mēs abas drīzi piekusām un nogūlāmies, viena otrai blakus, zaļajā zālītē. Mēs gulējām uz mugurām un vērāmies iespaidīgajā debesu bezgalībā. Mākoņi tik lēnām un nesteidzīgi slīdēja pa zilo jumu. Es nedaudz pievēru acis un ieelpoju svaigo vasaras gaisu.

Mani pabikstīja un ierunājās. "Tu guli?"

Es pasmaidīju un atbildēju. "Nē."

Lana piebīdījās man tuvāk, uzlikdama savu galvu man uz pleca, pavērās uz manu pusi un pievēra acis.

Mieru pārtrauca nemitīga sajūta par to, ka kāds mūs vēro. Šī sajūta man traucēja atpūsties, tāpēc es piecēlos sēdus; Lana apsēdās. "Kas noticis?" Viņa iejautājās.

"Tavs tēvs dusmosies. . . Mums vajadzētu doties atpakaļ. Vai mēs neaizgājām par tālu? Jūti gaisu?" Es nedaudz izbijusies atbildēju.

Lana piecēlās kājās un it kā pataustīja gaisu. "Tiešām, karsti. Varbūt mēs aizgājām tikai nedaudz par tālu."

Viņa uz pirkstiem parādīja nelielu gabaliņu, lai varētu labāk izskaidrot savu domu. Es piecēlos kājās un pavēros apkārt. Ieraudzīdama mūsu pārkāpumu, man kājas notrīsēja.

"Lana! Paskaties, kur robeža!" Es pateicu nedaudz skaļākā balsī.

"Bet robeža bija dažus metrus uz priekšu. . ." viņa teica drebošā balsī.

Mēs sākām skriet. Cik vien ātri mazās kājeles var. Robeža šķita kļūstam vēl tālāk un tālāk.

"Stāt! Ne tik ātri!" Dzirdēju kādu balsi aiz muguras. Mēs apstājāmies un lēnām pagriezāmies. Tie bija trīs vīrieši ar tumšāku ādas krāsu, nekā mūsējā.

"Lūdzu, ļaujiet mums iet!" Lana lūdzās. Nostājusies man priekšā, viņa pagrieza galvu pret mani un nočukstēja "Kad došu signālu, bēdz. Skrien cik ātri kājas nes. Klausi mani, Betānij. . ."

Negribīgi, pamāju ar galvu, ka sapratu. Lana iekliedzās. "Skat, kas tur!" Un uzskrēja Uguns cilts robežas sargiem virsū. "Tagad!" viņa kliedza. Pēkšņi sacēlās uguns vētra, tik liela, ka Lana nozuda skatienam.

"Lana!"

<><><>

Es pielēcu gultā sēdus, smagi elsojot. Istabas durvis strauji atvērās, kad māte ieskrēja, maigi zaļajam naktskreklam maigi plīvojot.

"Beta, viss kārtībā! Tas bija tikai murgs." Viņa mani mierināja un maigi apskāva. Nespēju neprātot, kā viņa bija dzirdējusi un tik ātri tikusi līdz manai istabai.

"Man viņas pietrūkst." Es nočukstēju, neatgriežot apskāvienu.

Viņa ievaicājās, "Vai zāles nepalīdz?"

Es pakratīju galvu. "Vakar izdzēru pēdējo devu, kas man bija. Cerēju, ka vairs nevajadzēs."

Māte mani atlaida un ieskatījās acīs. "To izlems Viedā, nevis tu."