Nometne uz mīlestību.

15. Daļa

Bet tad es ieraudziju Dilanu. 

~ Flashback ~

-Dilan mums vajadzētu šķirties..- Teicu puisim kurš visiem bija samelojis ka mēs esam kopā un uzskatija mani par savu īpašumu. - Ko?!- Viņš iekliedzās un sāka man nākt tuvāk. - Es teicu mums vajadzētu šķirties!- Es uzkliedzu bet pēc tam to nožēloju jo puisi tas vel vairak nokaitināja. - Nē mēs nešķirsimies! Tu esi mana! MANA!- Es iesmējos. - Mēs pat kopā neesam tu visiem tikai melo! Tu nemaz man nepatīc!- Puisis man iesita pļauku.- Mēs esam kopā Krista! TU man PATĪC mūsu attiecības beigsies tikai tad kad es to pateikšu. - To pateiktdams viņš sāka mani skūpstīt. Es centos atgrūzties bet viņš bija stiprāks par mani. Es ar puisi sadraudzējos jo domāju ka viņš ir labs cilvēks bet beigās viņš VISIEM skola pateica ka mēs esam kopā un mēs mīlot viens otru. Pēc tam viņš mani sāka izmantot un draudēt ka ja es kādam pateikšot taisnibu viņš visu manu dzīvi izpostīšot. Es neko nevarēju darīt jo man bija bail no viņa. Bija.

Es atgrūdu puisi un iepļaukāju viņam. - MĒRGLI TU NEDZIRDĒJI ES TEICU KA MĒS ŠĶIRAMIES! - Es aizbēgu un pastāstijusi visu tētim jutos atvieglota jo tēvs viņam piedraudēja un viņš pārvācās uz citu pilsētu.

~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~

Es centos ātri novērsties bet viņš jau ieraudzīja mani. Es ātri sāku iet prom bet viņš mani panāca. -Čauuu mazā! Sen neesam tikušies! Kā tad tev iet?- Viņš saķerdams manu roku un vilkdams mani sev klāt jautāja. - Gāja labi līdz ieraudzīju tavu mazo pretīgo sejiņu. Izrāvu roku no viņa tvēriena un pasmaidīju. Viņš gribēja man sist bet man priekšā nostājās Tobiass. Jutos pateicīga par to jo negribēju atkal ciest dēļ viņa. Dēļ tā ka Tobiass nostājās man priekšā Dilana pļauka trāpīja Tobiasam pa seju un ar to pietika lai Tobiass mestos viņam virsū. Pēc pāris sitieniem Tobiass nomierinājās un piecēlās. - Redzēšu tevi vēl KAUT VIENU reizi viņas tuvumā... Es ZVĒRU tu ESI UN BŪSI LĪĶIS. - Viņš iekliedzās un sāka iet prom. Un es viņam nopakaļ. - Paldies. - Es klusām noteicu kad izgājām no parka. Tobiass nepaskatoties uz mani pasmaidija un atbildēja. - Es atcerējos kā tu pēc tam mocijies no murgiem kuros bija viņš. Kā tev bija bail nākt ārā no mājas jo tu domāji ka kaut kur aiz stūra būs viņš. Un ... es vienkārši nevarēju stāvēt malā un uz to noskatīties.-  Atceroties tos brīžus man palika skumji bet tam visam bija sava labā puse. Mēs ar Tobiasu vēl vairāk sadraudzējāmies. - Es atceros kā tu centies mani sasmīdināt un kad tu brauci ar manu datorkrēslu pa foajē - kuru tu knapi bez nokrišanas pa kāpnēm nonesi - tu nokriti un salauzi degunu. Apkopējas pēc tam 2 dienas visu tīrija lai koka grīdā nepaliktu sarkanīgs pleķis. - Atceroties to mēs abi iesmējāmies. -Jā tie bija labi laiki...- Viņš atdzina. Mēs piegājām pie manas mājas. - Es iešu mājās..- Noteicu un iegāju mājā. Uzgāju uz savu istabu un iekritu gultā. Biju drausmīgi nogurusi tādēļ uzvilku pidžammu un palīdu zem segas.

~ Nuu pa cik es ĻOOTI ilgi neesmu likusi daļas  še jums veselas divas😚😂😁~