Nometne uz mīlestību.

8. Daļa.

No viņas stiprā  grūdiena es ielidoju ūdenī ar lielu ātrumu uz mguras man momentā aizsita elpu un es centos dabūt gaisu bet lidz ko es vilku elpu es ieelpoju ūdeni. Es aizvēru acis un gatavojos atvadīties no dzīves bet sajutu siltas rokas apvijamies ap mani un uzraujam mani virs ūdens. Mani nolika pie zemes un sāka elpināt. Pēkšņi es atvēru acis un ievilku elpu izšpļaujos ūdeni. - Mierīgi atgulies.-Dzirdēju Olivera balsi. Es atgūlos zemē un ieskatijos puisim acīs. Es pasmaidiju un noteicu. - No lidojošās slepkavas tu esi kļuvis par lidojošo supervaroni.- Puisis iesmējās un pieliecās lai noskūpstītu mani. - Kur ir Trisa?- Atrāvos un nobijusies pajautaju. - Sapratusi ko viņa izdarija aizskrēja.- Tagad es nobijos vel vairak. - Aizbēga?! A ja nu viņa atgriežas un... un  izdara kaut ko vel sliktāku? - Pēdējo vārdu nočukstēju. Jo pēc tā ko viņa tagadd izdarijaman bija bail te vispār atrasties.  - Viņa neko tev neizdarīs saprati? Es to nepieļaušu! Es tevi mīlu un aizsargāšu! - Olivers mazliet skaļāk noteica un es mazliet pasmaidiju.

Ir pagājušas divas nedēļas šī ir pedējā diena nometnē. Mēs ar Oliveru nevienam neesam stāstijuši par to kas notika pie ezera lai vadītāji nepazinotu manam tētim un viņš neaizvestu mani mājās. Trisa ir pazudusi un vinu visi meklē. Dēļ tā mūsu nometnei būs jābeidzās ātrāk nekā bija ieplānots es laiku savas mantas nelielajā čemodānā un apskatijos vai vel kas nav palicis. Pārrliecinoties ka nekas nav palicis izgāju no namiņa ar čemodānu rokās. Pie manis pienāca Olivers un noskūpstija mani. - Cau...- Klusām noteicu jo skaļāk man nebija spēka runāt. Vienīgais ko pagaidām gribēju bija gulēt savā gultā Olivera apskāvienos. Puisis izņēma no manām rokām čemodānu un viegli pasmaidija. - Lauj man tu izskaties piekususi.- Es pasmaidiju un mēs lēnām sākām iet uz autobusu vel pedejo reizi paskatijos uz nometnes mīļāko vietu - ezeru un iekāpu autobusā. Apsēdos blakus Tomasam un noliku savu galvu uz viņa pleca.- Čau sen neredzētā! - Tomass noteica un es pasmaidiju. - Mēs vakar pie  ugunskura vel tikāmies.- Noteicu. - Ak jaaa... Es pavisam aizmirsu!- Iesmējos un piecēlos kājās lai pievērtu aizskarus . Manas acis ievēroja Oliveru kurš sēdēja tālāk no manis un viņš skatijās uz Tomasu ar.... greizsirdību? Pasmaidiju un apsēdos vietā. Klusītiņām tā lai Tomass neredz izvilku telefonu un uzrakstiju Oliveram. 

- Tu zini ka es tevi mīlu ne?  

Pēc neilga brīža saņ'ēmu atbildi.

- Tiešām mīli? 

Pasmaidiju un palūrēju uz Oliveru kurš skatijās uz mani un smīnēja.

- Tiešām tiešām mīlu!

- Tad pierādi!

Iesmējos un manā prātā ienāca doma. Es pielecu kājās un iebļāvos- ES MĪLU OLIVERU HĀRTU!- Un piegājusi pie Olivera noskūpstiju viņu. Daži uzgavilēja un svilpa. Beigusi skūpstu nočukstēju. - Un tagad tu man tici?

~ HEJOOOO mani mīlīši!!! Kā pa skolu? Neesat noilgojušies? Zinu zinu daļas nav bijušas ilgu laiku bet es cenšos laboties. Vienkārši skolas sākums u.t.t. Kā jau vienmēr neaizmirsti par komentāru un zvaigznītiii!!! Mīluu Evita!~