Nometne uz mīlestību.

13. Daļa.

Aizikam iezvanijās telefons un pēc sarunas viņš aizgāja. - Nu tad uz veikaliem?- Jautāju ar smīnu uz lūpām. Olivers nopūtās piecēlās un kaut kur aizgāja pēkšņi no ara durvīm izdzirdēju. -Nu tu nāc?- Piecēlos aizskrēju uzvilku jaku kurpes un izgājām no mājas. Iesēdāmies Olivera mašīnā un braucām uz lielveikalu.

Pēc kādām 2 stundām izgājām no veikala ar daaaudziemm maisiem. Kad iesēdāmies mašīnā Olivers saņēma galvu rokās. - Tev viss labi?- Jautāju. - Galva mazliet smeldz. - Puisis atbildēja un tikai tagad sadzirdēju nogurumu viņa balsī. -Varbūt man sēsties pie stūres tā būs drošāk. - Es tiešām uztraucos par mūsu drošību un Olivera veselību. Viņs viegli pamāja ar galvu un mēs samaiijāmies ar sēdvietām. 

Kad piebraucām pie mājas  es aiznesu savas mantas uz 'mūsu' istabu un liku Oliveram apgulties. Pati aizgāju pēc zālēm kamēr meklēju zāles āradurvis atsprāga vaļā un pa turieni ieskrēja 3 puiši vienam bija melni mati ar zilām acīm otram riži ar brūnām acīm un trešajam brūni mati bet acis pelēki zilas. Ieraudzijis mani melnmatainais puisis pasmaidija un uzkliedza. -Harij reku viņa ir!- Puisis ar rižajiem matiem  pieskrēja pie manis saķēra un pie rīkles piebāza nazi. - Ja būsi laba meitene nenogalināšu. - Es sāku strauji elpot. Viņš mani sāka grūzt uz istabu kur atradās Olivers. -Nu sveiks Oliver!- Iesaucās melnmatainais puisis. Olivers ieraudzijis viņus un mani viņa sejā sākumā parādijās bailes bet tad dusmas. - Edvard..Laid viņu viņa nekur nav vainīga!- Olivers uzkliedza. Edvards iesmējās un pienāca pie manis. - Ak tad viņa tev ir tik svarīga ka nevari normāli sarunāties ar savu brāli?- Viņš ir Olivera brālis? Tagad es vel vairāk neko nesapratu. - Zini es viņu tepat uz vietas varētu nogalināt. - No šis domas man acīs sariesās asaras. Rižais puisis mani palaida vaļā un atdeva nazi Edvardam. Nazis atkal tika pielikts pie manas rīkles. Olivers nu jau bija pielecis kājās.-Saki ko tev vajag!- Viņš iebļāvās un Edvards draudīgā balsī atteica. - Tos 20 tūkstošus kurus tu man esi parādā... un ja viņi nebūs līdz pirmdienai...- Viņš piespieda nazi pie manas rīkles un es ievaidējos no sāpēm. Pēc tam vinš mani palaida vaļā un es nokritu uz ceļiem. Visa banda aizgāja un Olivers pienākdams pie manis notupās man blakus un apskāva. - Nāc paskatīsimies kas tev tur ir.- Viņš mani aizveda uz virtuvi un apsēdināja uz galda. Viņš lika man pacelt zodu. - Neliela švīka.- Olivers konstatēja. Viņš apslaucija ar slapju salveti un iedeva plānu šallīti kuru aplikt ap kaklu lai nebūtu visiem pa acīm ta brūcīte. Olivers mani paņēma uz rokām un aiznesa uz mūsu guļamistabu. Vinš mani ielika gultā un pats apgūlās blakus. - Kas viņi ir ko viņiem no tevis vajag?- Pār manām lūpām izslīdēja šie jautājumi un Olivers sasprindzināja muskuļus. - Melnmatainais puisis, Edvards... Viņš ir mans brālis un tie divi ir viņa draudziņi.- Ar to man pietika lai saprastu ka Olivers negrib par to runāt. Es piespiedos viņam klāt un centos iemigt. Es vairāk nedomāju par to ka Olivers ir slims... vairs nedomāju par viņa brāli vai par to kas notika. 

Pamodos. Olivers bija man blakus. Pamodies. Viņš skatijās uz mani es uz viņu. -Labrīt.- Pēc neilga klusuma brīža viņš ierunājās. -Labrīt.- Atblidēju un piecēlos sēdus. Iegāju dušā un iztīriju zobus. Sameklēju tīras drēbes un uzvilku tās. Kad izgāju no vannas istabas OLivera istabā nebija.Iegāju virtuvē un ieraudziju viņu. Apskāvu viņu bet viņš mani neapskāva. Es viņu palaidu vaļā un jautāju. - Kas noticis?- Kādu brīdi bija klusums. Tad OLIvers ievilka elpu un.. - Pēc tā notikuma kas notika vakar neesmu pārliecināts vai tev būtu droši palikt te. - Es nespēju noticēt savām ausīm. - Tas nozīmē..- Olivers mani pārtrauca. - Jā mēs šķiramies.-