Nometne uz mīlestību.

9. Daļa.

Puisis pasmaidija un atčuksēja. - Ticu Ticu.- Apsēdos vietā un Tomass ar smaidu uz lūpām vaicāja. - Kas tad tas tiko bija?- Iesmējos un atbildēju. - Nedzirdēji es mīlu Oliveru Hārtu- Tomass sāka smieties. 

Mēs beidzot piebraucām pie parka kur mūs visus izlaida ārā. Es izkāpu no autobusa un noskūpstiju Oliveru. - Es tevi mīlu mazā.- Viņš nočukstēja un es pasmaidiju.- Es tevi arī nočukstēju un gāju mājās. Iegāju mājā pēc kuras tik ļoti ilgojos un pasmaidiju ieraugot tēti ar puķēm un mīksto mantiņu rokās. Viņam blakus stāvējā kalpone kura man ir mammas vietā viņai rokās bija puķes. - Cāuuu tetuuu- Apskāvusi tēti noteicu. Tad pagriezos pret Paulīni. - Čāvv  Pauluu.- Klusāk pateicu un iekļāvu viņu ciešā apskāvienā. Paula aiznesa puķes un es uzgāju uz savu istabu lai noliktu mantas. Kad visu noliku vietās gāju lejā uz pusdienām. Apsēdos galda galā bet otrā galā sēdēja tētis. Mēs ēdām un runājāmies par to kā man gāja nometnē. - Tēt... Tur bija viens puisis kurš man iepatikās... un... - Tētis apstājās un nepacietībā paskatijās uz mani- un?- Viņš jautāja. - Un es patiku viņam... Un mēs... Mēs esam kopā- Teicu un vēroju tēva reakciju. Viņš piecēlās kājās un uzkliedza. - Tu nedrīksti būt ar viņu kopā tu esi pārāk jauna priekš KAUT KĀDĀM attiecībām!!- Es biju pārsteigta par tēva reakciju.- TU man neaizliegsi tikties ar Oliveru!!!- Uzkliedzu. - Ak tad viņu sauc Olivers? Ja?!- Viņš pienāca pie manis un saķēra manu roku.- TU AR VIŅU VAIRS NETIKSIES. - Tēvs mani sāka vilkt uz manu istabu. - TU SĒDĒSI ISTABĀ TIK ILGI KAMĒR SAPRATĪSI KA TU ESI PAR JAUNU JEBKĀDĀM ATTIECĪBĀM!!! BET AR TO OLIVERU ES PATS TIKŠU GALĀ!- Viņš iemeta mani manā istabā un aizslēdza durvis. - NĒ!- Iekliedzos un pieskrēju pie durvīm asarām birstot pār maniem vaigiem. - TU TO NEDARĪSI TĒT!- Klusums. - LŪDZU!- Klusums.- Tēt?- Nočukstēju un noslidēju gar durvīm. Es raudāju. Atcerējos pa telefonu un uzsitu pa kabatu kurā tam vajadzēja būt... Telefona tur nebija. Pārmeklēju visu istabu bet nekā. Nebūs brīnums ja tēvs to būs izrāvis no manas kabatas.  Iekritu gultā un man sākās histērija. Es metu visas savas mantas pa gaisu. Uz galda atradu bildi kurā esmu attēlota es un tēvs. Sviedu to pret sienu un kliedzu. - ES IENĪSTU TEVI!- Nokritu uz ceļiem un raudāju. Es... Es uzticējos tēvam... Es viņam stāstiju visu. Bet viņš!? Iekliedzos un iekritu gultā pēc neilga brīža iemigu. Pamodos no murga kurā Olivers kliedza uz mani ka es viņu nemīlot un ka viņš mani ienīstot. Raudāju... atkal.

~ Huhh... Kā daļa? Pēc tavām domām kādēļ Kristas tēvs tā reaģēja? Vai tiešām tur pie vainas ir Kristas vecums? Viņai tak ir 17! Tu jau zini kas tev jaizdara un baaayy!!! ( Whit Love Evita :))) )~