Nometne uz mīlestību.

17. Daļa.

Pamodos no tā ka mani kāds bakstija. Tas bija ārsts.- Jūs esat kāds no Kristas Zariņas radinieks? - Es mazliet apstulbis atsaucos. - Es esmu viņas puisis. - Ārsts nesaprašanā palūkojās visapkārt. -Un kur ir viņas vecāki? - Pēkšņi ap stūri parādījās Zariņš. - Es esmu šeit! Es esmu Kristas Zariņas tēvs. Kā viņa jūtas?- Viņš pa visu gaiteni ieķērcās. Piegājis pie ārsta. - Viņas stāvoklis bija smags bija iekšējā asiņošana un bija skarti daži orgāni bet tagad ir labi. Viņai būs nedēļu jāpaliek slimnīcā. Viņu drīz pārvedīs uz palātu. - Ārsts skaidroja un tajā brīdī no operācijas zāles uz ratiņiem izstūma Kristu. Viņa gulēja. Sekoju ratiņiem, viņu ieveda tajā pašā stāvā 1909 palātā.- Jūs esiet radinieks? - Medmāsiņa jautāja. - Nē..- Norūcu jo zināju turpinājumu. - Jūs nedrīkstat iet iekšā. Var iet tikai radinieki vai vecāki. - Pēkšņi netālu no sevis izdzirdēju Zariņa balsi. - Lai viņš iet. - Es neticēju savām ausīm. Ātri iegāju iekšā palātā un tur nu viņa bija. Pieslēgta pie nenormāli daudziem vadiņiem kuri pīkstēja ziņojot par to ka viņa vel ir dzīva. Apsēdos pie krēsla kurš bija nolikts netālu no gultas kurā viņa gulēja. - Es zinu ka tu negribētu lai es to daru. Zinu ka tu dusmosies jo es to izdariju. Bet es nepiedošu sev ja tu te mocīsies kamēr viņš varēs izsprukt sveikā ar pāris gadiem cietumā. Viņš samaksās par to ko tev izdarija.  - Stāstiju lai gan zināju ka viņa mani nedzird. Es noskūpstiju viņas pieri un izgāju no palātas. Uzreiz pēc manis iegāja Zariņš. Ejot uz slimnīcas izeju izvilku telefonu un uzzvaniju uz tā paša policista telefonu. Pēc pāris pīkstieniem viņš pacēla. Es viņam pateicu savu plānu un viņš teica ka palīdzēšot. Aizbraucu uz mājām pēc dažām nepieciešamajām lietām un braucu uz iecirkni.

Iegājis policijas iecirkņa pagraba vienā no telpām tur nu viņš bija sēdēja uz krēslina rokudzelžos. - Tev ir 10 minūtes. -Policists pavēstija un izgāja no telpas. -Nu tad te mēs arī tiekamies.- Klusām bet draudoši iesāku, ar strauju kustību no sporta somas ko biju paņēmis līdzi izvilku nazi un iedūru to viņam kājā. Viņš iekliedzās. - Patīk? Nu tad še vel. - Noteicu un iedūru otru nazi tajā pašā kājā. -Ko tev vajadzēja no Kristas?!- Uzkliedzu un viņš iesmējās. - Ak tad tu tagad būsi viņas aizstāvis?- Es dusmās ierūcos un nesen iedurto nazi iespiedu vel dziļāk. - Un ja nu būšu?- Jautāju pasmaidīdams. - Mēs bijām kopā un bijām laimīgs pāris. Tā vismaz visiem likās. Bet īstenībā es viņu šantažēju un draudeju viņai. Viņa bija kā mantiņa priekš manis tad paspēlējos ar viņu tad situ viņu dariju ko gribēju. Bet tad vienu dienu viņa visiem pateica ko es ar viņu daru un mani aizsūtija pavisam uz citu pilsētu. Bet tagad es atgriezos un atriebos viņai.- Viņš stāstija un smaidija. Nu mana pacietība bija pilna. Es izvilku ieroci un izšāvu uz to pašu kāju kur bija iedurti divi naži. Viņš tā iekliedzās ka man ausis gandrīz ciet aizkrita. Izrāvu nažus un sabāzu viņus atpakaļ somā. Izgāju no telpas un bija ieradušies jau mani cilvēki. - Viegli apkopiet brūces. Tā lai neasiņo. Iedodat jaunas bikses un palaižat atpakaļ kamerā. - Norādiju un pats gāju uz mašīnu. Iesēdies mašīna aptvēru kam viņai bija jaiziet cauri. Un tajā brīdī man gribējās aiziet atpakaļ un pabeigt to ko vēlos bet tas būtu pārāk mīļi no manas puses. Tagad viņam noteikti būs jāmocās ar to ka viņam kājā būs lode un divi caurumi. Kaut cik nomierinājos un braucu atpakaļ uz slimnīcu. Jā varbūt tas bija biški par daudz. Jā varbūt tas bija cietsirdīgi. Bet man vienalga. Kristas dēļ es darīšu visu iespējamo lai viņas pāridarītājiem būtu ''laimīga'' dzīve. 

~ Jā es esmu mīļa. Tagad arī jūs to zinat. 😊~