Nometne uz mīlestību.

6. Daļa.

Es īpaši nepievērsu uzmanību tam ko viņa pateica. Paņēm visu vajadzīgo un gāju nomazgāties. Mierīgi nomazgājos un ietinusies dvielī iznācu no duškabīnītes. Un tad ievēroju ka visas manas drēbes ir pazudušas! - Ak ne..- Es nočukstēju un pārmeklēju visu meiteņu ģerbtuvi. Bet nekur savas drēbes neatradu. Tad pieņēmu traku lēmumu. Ietinusies dvielī iet uz meiteņu namiņu. Pavēru mazliet durvis un palūrēju ārā. Lielākā daļa cilvēku bija pie ugunskura. Tatad viņi mani neredzēs. Bet... Ak Dievs. Netālu no meiteņu namiņa stāvēja Olivers. Es nopūtos un sāku skriet uz meiteņu namiņu. Pie Olivera pienāca kaut kāds puisis un vieā brīdi viņi abi ieraudzija mani. Es nepievērsu viņiem uzmanību un ieskrēju namiņā iekšā. Aizcirtu durvis un atspiedos pret tām. Aiz durvīm dzirdēju smieklus. Asaras sariesās manās acīs. Kā viņš varēja? Es tiešām viņam neko nenozīmēju? Tikai tagad ievēroju ka Hedija arī ir šeit. Viņa pienāca man klāt un apķēra mani. - Kas notika?- Viņa klusām jautāja. Es viņai visu izstāstiju un viņa apķēra mani vel ciešāk. Neviens vairāk tač neredzēja tevi?- Viņa jautāja. - Es nezinu. - Klusām atbildēju. Tajā brīdī viņas telefons nodžinkstēja. Viņa paskatijās kas tur ir un nočukstēja. - Mērgļi tādi.- Viņa parādija man telefonū un es vel vairāk izplūdu asarās. Bildē biju redzama dvielī kurš knapi aizsedz manu dibenu skrienošu uz meiteņu namiņu. - Tas mums ir jāpavēsta nometnes vadītājam. Viņi pārkāpj visas robežas!- Viņa noteica un es apģērbos. Mēs abas izgājām no mājiņas un tur stāvēja bariņš kuri uzgavilēja. Tagad es biju dusmīga. Es viņiem visiem parādiju vidējo pirkstu un viņi vel vairāk sāka kliegt. - Skaļāk nevar?! Meža otrā galā jūs nesadzirdēja!- Nobļāvos un viņi kaut mazliet apklusa. Mēs pieklauvējām pie nometnes vadītāja treilera durtiņām. - Ienāciet!- Otrpus durvi noteica. Mēs iegājām un visu viņam izstāstijām. Viņš visu klusēdams  noklausijās. Viņš paņēma Hedijas telefonu un izāja no mazās mājiņas. Mēs viņam sekojām. Viņš nostājās netālu no ugunskura un nobļāvās. - VISIEM SASTĀTIES VIENĀ LĪNIJĀ!- Visi paklausija un izdarijā kā vīrieties licis. Daži ieraudzijuši mani sāka ķiķināt. - KLUSUMU! - Visas čalas apklusa. -Tagad pastāstiet KURŠ ir šīs bildes māksliieks?!- Viņš jautāja paceldams telefonu ar pretīgo bildi. Visi atsāka ķiķināt. - Tas kurš vel kaut reizi atsāks ķiķināt aiz ausīm tiks izrauts ārā no šīs nometnes. bet tagad ATDZĪSTĀS!- Beigās no rindas iznāca rudmatains puisis. - Nāc te! - Nometnes vadītājs norādīdams vietu man pretī noteica. Puisis pienāca man pretī un ieraudzijis mani viņa acīs pazibēja izsmiekls. - izdzēs bildi no sava telefona. Un pārējie izdara to pašu! Sabīne! Anna! Pārbaudat vai vņiem telefonos nav bildes.-  Sievietes paklausīgi sāka pārbaudīt telefonus. - Bet tu! Notupies uz ceļiem un lūdz piedošanu!- Kārlis pievērsies Rudmatainajam puisim noteica. - Es to nedarīšu! Labāk zirga pakaļu noskūpstīšu!- Puisis nobļāvaās. Tas man bija par daudz. Es savilku roku dūrē un  situ pa vina seju cik vien spēcīgi varēju. - Auuu!- Puisis nokliedzās un sķēra vaigu kuru rotāja liels sarkans pleķis. - Nekad NEKAD nekaitini mani saprati?! Tu mēsls tāds saprati?!- Nokliedzu un aizskrēju uz ezera pusi. Nonākusi pie ezera sapratu ka neesmu šeit vienīgā. Uz laipas sēdēja...

~ Hiii mazie mīlulīši