Nogurums

VI

Es mācījos katru dienu un arvien vairāk apjautu savas sekmes. Vēl šodien atceros prieku, kāds mani pārņēma, kad izlasīju pirmo vārdu savā mūžā.

Es pavadīju stundas, rakstot dažādus tekstus. Man sāka veidoties glīts rokraksts. Lasīt grāmatas man pagaidām neļāva, tā vietā es lasīju avīzes.

Tā pagāja apmēram pusgads. Joprojām tiku turēts nošķirti no pārējiem. Pārsvarā uzturējos savā istabā, dažreiz izgāju laukā dārzā. Dārzs bija ļoti skaists, tajā bija strūklakas, rūpīgi koptas puķu dobes un soliņi. Dienas gaismā tas viss, protams, izskatītos labāk nekā mēnesgaismā, taču es nejutu vēlēšanos redzēt saules gaismu.

Reizēm man pievienojās Arifejs. Viņš labprāt rādīja man dažādus zvaigznājus un skaidroja ar astronomiju saistītas lietas. Jutu apbrīnu pret viņu – es vēlējos, kaut kādreiz kļūtu tikpat gudrs, cik viņš.

Tovakar sēdēju savā istabā un raudzījos ārā pa logu. Pēkšņi atvērās durvis un kāds ienāca istabā. Tas bija Arifejs. Viņš izskatījās satraukts.

"Viņi vēlas tevi redzēt. Tev jānāk lejā."

Arifejs piegāja pie galda un sāka pētīt lapas, uz kurām es vingrinājos rakstīt, un avīzes. Viņš runāja, nepaceļot acis:

"Pārāk nesatraucies, viņi vēlas redzēt, cik tālu tu esi ticis. Taču neaizmirsti – tev tika doti divi gadi laika. Šobrīd viņi vienkārši grib tevi satikt."

 Viņš paņēma pāris lapas un avīzes no galda un teica, lai sekoju viņam. Bija viegli pateikt, lai nesatraucos. Atcerējos iepriekšējo reizi, kad stāvēju viņu priekšā. Atcerējos naidīgumu, kas staroja no viņiem.

Es iegāju zālē tūlīt aiz Arifeja. Viss izskatījās tāpat kā toreiz – visapkārt galdam sēdēja viņi, galda galā, vislielākajā un visgreznākajā krēslā, kādu man bija nācies redzēt, sēdēja Līderis.

Mana ierašanās pievērsa nedalītu uzmanību. Protams, šī pusgada laikā kāds no viņiem bija mani saticis dārzā vai redzējis gaiteņos, taču tagad visi mani redzēja gaismā un neviens nebija nojautis, ka pārmaiņas būs tik krasas. Līderis paskatījās uz mani un viņa skatienā pavīdēja atzinība. Viņš ierunājās:

"Kas to būtu domājis, "'tad viņš pagrieza galvu un uzrunāja kādu pie galda sēdošo. "Tātad ar tevi nav tik traki, kā man bija licies, Volter."

Volters satrūkās. Bija redzams, ka Līderis bija viņu kaut kā sodījis. Tad viņš atkal pievērsās man. Šoreiz es izturēju viņa skatienu.

"Bet ārējais izskats, kā zināms, var būt maldinošs. Tieši tādēļ mēs vēlamies redzēt, cik tālu tu esi ticis. Galu galā, tu esi šeit jau pusgadu. Taču, lai arī kādas būtu tavas sekmes, es turēšu savu solījumu un tev būs vēl pusotrs gads laika sevi pierādīt."

Man lika nolasīt pāris rakstus no avīzes. Gari vārdi man sagādāja problēmas, taču kopumā es lasīju raiti. Kad biju beidzis, paskatījos apkārt. Apkārtējo sejas izteiksmes par draudzīgām nevarēja nosaukt, taču tās vairs nebija agresīvas. Pēc tam Arifejs palaida apkārt mana rokraksta paraugus.

"Viņš tiešām nemaz neprata rakstīt, pirms ieradās šeit? Es teiktu, ka viņš ir ļoti centīgs, "teica viena no meitenēm, kura sēdēja pie galda. Pastiprinot tikko teikto, viņa atzinīgi pamāja ar galvu. 

Pārējie viņai piekrita. Vienīgi Līderis klusēja. Viņš skatījās kaut kur sānis, vilkdams ar pirkstu pār lūpām. Tad viņš ierunājās:

"Ņemot vērā, kas tu esi un kādos apstākļos esi dzīvojis līdz šim, tavi rezultāti ir ļoti labi. Es domāju, ir laiks tev šo to izskaidrot. Iziesim dārzā."

Visi sarosījās. Bija redzams, ka viņi labprāt uzzinātu, ko viņš vēlas man teikt. Es satraucos vēl vairāk. Arifejs uzlika roku man uz pleca un iečukstēja ausī:

"Pacenties būt mierīgs. Ja kas, atceries – viņš taču nevar nosist tevi ar lāpstu un norakt kaut kur dārzā!"

Es pasmaidīju. Arifejs mācēja uzmundrināt.

Zālē bija stikla durvis, kuras veda uz dārzu. Līderis tās atvēra un izgāja ārā. Es steidzīgi sekoju viņam.

Mēs uzsākām pastaigu pa vienu no daudzajām taciņām.

"Es domāju, tu būsi ievērojis, kādā rajonā atrodas šī māja, cik labi tā tiek uzturēta un to, ka tas maksā lielu naudu."

"Jā, to es esmu ievērojis."

"Tāpat, "viņš turpināja, "tu droši vien būsi ievērojis to, ka neraugoties uz mūsu dzīvesveidu – rosīšanos pa naktīm un mūsu īpatnējo pārtiku – neviens mūs netraucē."

Es teicu, ka esmu ievērojis arī to.

"Kā tev liekas, kādēļ neviens neuzskata mūs par aizdomīgiem?"

Es nodūru skatienu. Es nezināju atbildi, man bija tikai nojauta.

"Nauda... Reputācija...."

"Tu esi gudrāks nekā es domāju. Tieši tā – mums ir nauda, kaudzēm naudas, un tā mums nodrošina labu slavu. Cilvēku acīs mēs esam bariņš neparastu bagātnieku. Mēs neslēpjamies no citiem, gluži otrādi – mūsu namdurvis ir plaši atvērtas viesiem. Ir tikai viens neliels sīkums – ne visi, kas ienāk pa mūsu nama durvīm, pa tām arī iziet." Viņš skaļi iesmējās.

Es pasmaidīju.

"Ja gribam brīvi pārvietoties un darīt, ko vēlamies, mēs nedrīkstam pieļaut kļūdas. Tieši tādēļ es biju nikns, kad uzzināju, ko Volters ir izdarījis. Es domāju, tu pats apzinājies savu stāvokli – neaptēsts puišelis, kurš darbojas savā vaļā. Kad tu ieradies šeit, es nevarēju ļaut tev iet. Tu varēji apdraudēt mūs visus. Es nojautu, ka tu, visticamāk, neko daudz nezini un to, ka tavas manieres ir nekādas. Tieši tādēļ es devu tev divus gadus laika. No tevis paša ir atkarīgs, vai tu paliksi ar mums. Ja nekas nesanāks, tad vismaz pa šiem diviem gadiem tu būsi apguvis pietiekami, lai varētu dzīvot patstāvīgi un neiegāztu mūs visus."

Iestājās klusums. Es apdomāju tikko dzirdēto.

"Iesim atpakaļ," viņš teica.

Ieejot zālē, ziņkāre bija teju vai sataustāma. Visiem gribējās zināt, par ko mēs esam runājuši. Viņš apsēdās savā vietā un pievērsās pārējiem:

"Tātad, kā jūs redzējāt, mūsu jaunais viesis ir sasniedzis zināmus rezultātus. Manuprāt, mēs varam daļēji noraut šo noslēpumainības plīvuru un vismaz iepazīties," viņš teica un paskatījās uz meiteni galda labajā pusē, kura sēdēja vistālāk no viņa.

Meitene paskatījās uz mani:

"Marisa."

"Mani tu jau pazīsti, "'noteica Arifejs, kurš bija apsēdies viņai blakus. Visi nosauca savus vārdus, tikai Volters savējo drīzāk noburkšķēja nekā pateica. Vienīgi Līderis vēl nebija nosaucis savējo.

"Nu, un tagad, kad esam visi iepazīstināti, mēs vēlētos uzzināt tavu vārdu," viņš teica.

"Mans vārds ir Vinss."

"Vinsents... Hmm, ņemot vērā to, ka tu šeit uzturēsies un, visticamāk, satiksi dažus no mūsu daudzajiem viesiem, mums vajadzēs stādīt tevi priekšā." Viņš apklusa un ieslīga domās.  "Turpmāk tavs vārds būs Vinsents Endrū Stailzs. Ko tu par to saki?"

Ko gan es varēju teikt. Tas skanēja krietni labāk nekā mans īstais vārds.

"Labi, lai būtu."

Viņš pasmaidīja.

"Jauki. Un tagad tu gribēsi zināt, kā mani sauc, vai ne? Mans vārds ir Juri."