Nogurums

III

  Pagāja nedēļas, varbūt mēneši. Es neatceros. Visas dienas bija vienādas – pa dienu gulēju, noslēpies kārtējā graustā, pa naktīm klīdu apkārt. Es nemitīgi mainīju apmešanās vietas. Istabas īre varētu raisīt aizdomas un nodarbināt tās īpašnieka prātu ar liekām domām, piemēram, no kurienes es ņemu naudu un kas es tāds esmu. Tādēļ es nakšņoju pamestās mājās.

Pie savas jaunās dzīves pieradu ātri. Taču ar laiku mani sāka mocīt jautājums – kas es tagad esmu? Par ko es esmu kļuvis? Jutos vēl vientuļāks nekā agrāk. Es vēlējos atrast kādu, kurš būtu tāds pats kā es.

Biju saņēmis iknedēļas asiņu porciju un devos atpakaļ uz savu guļvietu. Bija kārtējā Londonas nakts. Gaiss bija mitrs un drēgns. Nogriezos pa kādu ieliņu un sastingu pārsteigumā. Es ieraudzīju viņu – svešinieku, kurš mani bija padarījis šādu. Sapratu, ka viņš var sniegt man atbildes uz daudziem jautājumiem. Viņš mani nepamanīja un es nolēmu viņu izsekot. Šķiet, arī svešinieks bija ticis pie ķēriena un devās uz savu mītni. Gāju atstatus, cerot, ka netikšu pamanīts.

Svešinieks devās uz kādu no Londonas smalkajiem rajoniem. Ielas bija kļuvušas ievērojami tīrākas. Viņš piegāja pie kādas mājas ar zemu žogu un lielu pagalmu. Pati māja atradās diezgan tālu no vārtiem. Dažos logos dega gaisma. Es ieslīdēju ēnā. Svešinieks atvēra vārtus, šķērsoja pagalmu un iegāja mājā. Nostāvēju ārā krietnu brīdi, tad saņēmos un atvēru vārtus. Tuvojoties mājai, mani pārņēma satraukums. Devos pie durvīm, prātojot kā tikt iekšā. Uz labu laimi paraustīju durvju rokturi. Man par pārsteigumu, tās atvērās. Iegāju tumšajā priekšnamā. Tuvumā skanēja troksnis un es devos tā virzienā. Piegāju pie kādām durvīm, aiz kurām skanēja balsis, atvēru tās un ienācu telpā. Tā bija liela telpa ar tumšām sienām un lielu koka galdu tās vidū. Pie tā sēdēja kādi desmit cilvēki. Galda galā sēdēja kāds, kurš izskatījās pēc viņu līdera. It kā nekā īpaša, tomēr kaut kas šajā ainā man likās dīvains. Un tad es sapratu – viņi visi sēdēja pie tukša galda.

Man ienākot, sarunas acumirklī pārtrūka. Visu skatieni pievērsās man. Svešinieks, kuram biju sekojis, arī sēdēja pie galda. Ieraugot mani, viņš satrūkās. Galda galā sēdošais lūkojās manī ar saltu, caururbjošu skatienu, nopētot mani no galvas līdz kājām.

"Kas tu esi un ko tu šeit dari" viņš jautāja.

Es samulsu un nezināju, ar ko sākt. Tobrīd manas runas spējas nebija necik dižas.

"Viennakt nācu mājās no fabrikas, kad šis," es ar pirkstu norādīju uz svešinieku, "mani sakoda. Šovakar es viņu nejauši ieraudzīju uz ielas un izsekoju. Gribēju satikt citus tādus pašus, kā es."

Es mīņājos uz vietas. Mani uzrunājušais pārdomāja tikko dzirdēto, ar pirkstu vilkdams pāri lūpām.

"Volter, vai tikko dzirdētais ir taisnība?"

Pēc klusuma brīža atskanēja kluss „jā". Par Volteru uzrunātais izskatījās satraucies. Tātad nebiju kļūdījies, galda galā sēdošais tiešām bija viņu līderis.

"Volter, vai Londonā cilvēku aptrūcies, ka jāuzbrūk, kam pagadās?"

Volters klusēja.

"Nepietiek ar to, ka tu nogrābi to salašņu," viņš uzmeta man nicinājuma pilnu skatienu, "tu vēl padarīji viņu par vienu no mums un palaidi savā vaļā. Ko tu vari teikt sev par attaisnojumu?"

Pārējie izskatījās sašutuši. Neviens neaizstāvēja Volteru.

"Kā noprotu, tu gribi pievienoties mums?"

Es apskatīju pie galda sēdošos. Viņi visi bija ģērbušies jaunās, dārgās drēbēs. Viņu līderim bija gari, melni mati, viņš bija ģērbies viscaur melnā, pirkstos mirdzēja gredzenu dārgakmeņi. Varēja redzēt, ka neviens no viņiem nezina, kas ir trūkums.

"Jā, es gribu palikt pie jums."

Neraugoties uz naidīgo attieksmi, nolēmu saņemt dūšu un palikt šeit, vienalga kā.

Līderis aplaida apkārt skatienu un palūkojās uz mani:

"Nu ko, izskatās, ka mums nav īpašas izvēles. Atstāt tevi savā vaļā nedrīkst, tu vari sastrādāt sazin ko un kaitēt mums visiem. Taču ir pāris noteikumi. Pirmkārt, tu klausīsi mums uz vārda. Otrkārt, mēs tev piešķirsim cilvēcisku veidolu, tas ir, tu uzzināsi, ko nozīmē regulāri mazgāties un valkāt tīras drēbes. Treškārt, tev būs jāizglītojas. Mēs iemācīsim tev runāt, lasīt un pat franču valodu. Ja tu izpildīsi šos nosacījumus, varēsi palikt ar mums, cik ilgi vien vēlēsies. Mēs dosim tev divus gadus laika. Ja šajā laikā tu neizpildīsi mūsu prasības, mēs izdomāsim, kā tikt no tevis vaļā. Skaidrs?"

Viss dzirdētais man likās gluži neticams. Es pateicu vienīgo iespējamo atbildi:

"Jā."