Nogurums

IV

Es atrados sev atvēlētajā istabā un sēdēju uz gultas. Mēnesgaisma vāji apgaismoja istabu. Nekā īpaša te nebija: tumšas sienas, gulta, naktsskapītis, galds, krēsls un drēbju skapis. Un tomēr tā bija visgreznākā istaba, kādā savā dzīve biju mitinājies. Es nezināju, cik ilgs laiks bija pagājis kopš manas ierašanās šeit. Varbūt diena, varbūt vairāk.

Es sēdēju un domāju par savu dzīvi. Cauri manam prātam skrēja saraustītas domas. Jutu atvieglojumu un satraukumu vienlaikus. Biju nokļuvis sev līdzīgo vidū.

Laiks lēni ritēja. Neviens par mani nelikās ne zinis. Apakšstāvā bija dzirdama rosīšanās, taču es negrasījos iet lejā. Es sapratu, ka manu uzturēšanos šeit tik tikko pacieš un nevēlējos lieki izraisīt kāda dusmas.

Aizritēja vēl kāda stunda, kad izdzirdēju kādu nākam uz manas istabas pusi. Durvis atvērās un pa tām ienāca kāda meitene, kuru biju redzējis jau vakar.

Kaut arī bija pustumsa, es redzēju viņas neapmierināto sejas izteiksmi. No viņas staroja nepatika pret mani un vīzdegunība.

"Es esmu Beatrise un būšu, tā teikt, tava auklīte. Iesākumā. Nāc man līdzi, es sagatavoju tev vannu un jaunas drēbes. Ja gribi būt ar mums, tev attiecīgi jāizskatās."

Kaut arī balsī skanēja vāji slēpta nepatika, viņas balss bija ļoti patīkama – zema un samtaina. Es sekoju viņai pa gaiteni. Viņa mani aizveda uz netālu esošu telpu. Tajā atradās vanna, no kuras cēlās garaiņi. Stūrī bija nolikti dvieļi, drēbju kārta un matu suka.

Es neatcerējos, kad pēdējo reizi biju mazgājies. Drēbes nebiju mainījis gadiem. Raugoties uz Beatrises grezno, izšuvumiem rotāto kleitu, blondajiem, sprogainajiem matiem un tīro ādu, sajutos vēl nožēlojamāks.

"Tad nu tā – te ir vanna un viss nepieciešamais. Tur, stūrī, ir tavas jaunās drēbes. Tiec nu galā pats. Pēc kādas stundas,"'tad viņa vēlreiz nopētīja mani no galvas līdz kājām, "nē, labāk divām, atnākšu tev pakaļ."

Nebiju mazgājies tik tiešām ilgu laiku un biju jau aizmirsis, cik tas ir patīkami. Tiesa, pēc manis ūdens vannā palika biedējoši melns.

Noslaucījos dvielī un pievērsos saviem matiem. Nebiju tos apgriezis gadiem un tie sniedzās pāri pusmugurai. Man bija melni mati, tāpat kā manai mātei. Man bija arī viņas zilganzaļās acis.

Matus sen nebiju ķemmējis, tādēļ nācās papūlēties līdz atšķetināju nule izmazgātās pinkas.

Pievērsos drēbēm. Tik greznus audumus līdz šim biju redzējis tikai veikalu skatlogos. Mans jaunais apģērbs sastāvēja no garām, melnām biksēm, melnas vestes ar zelta krāsas pogām, balta krekla ar mežģīnēm un gariem, melniem zābakiem.

Mani urdīja ziņkāre par to, kā es tagad izskatos. Istabā bija spogulis. Stikls bija aizsvīdis. Pārbraucu tam pāri ar roku un pārsteigumā sastingu.

Līdz šim, cik nu man bija gadījies redzēt sevi spogulī, es redzēju noskrandušu un izģindušu fabrikas strādnieku ar bēdīgu skatienu. Tagad es redzēju ļoti pievilcīgu jaunu vīrieti ar smalkiem sejas vaibstiem. Skatiens, kurā agrāk jautās bads un izmisums, tagad bija spēcīgs un caururbjošs. Mans izģindušais augums šajās drēbēs izskatījās cēls un aristokrātisks.

Es neatceros, cik ilgi raudzījos spogulī, nespēdams atraut skatienu. Es joprojām tur stāvēju, kad atvērās durvis un ienāca Beatrise. Mūsu skatieni sastapās. Viņas sejas izteiksme mainījās acumirklī: no nicīgas uz pārsteigtu. Viņas acis iemirdzējās un sejā jautās apbrīns.

"Kas to būtu domājis..."

Es pasmaidīju. Kopš tās dienas Beatrise vienmēr izturējās pret mani labi.