Skatoties pār plecu

3

DANA

Tumšs. Apkārt viens vienīgs mežs. Es stāvēju, drudžaini skatīdamās riņķī. Katrs tālāks koks man šķita kā "tas". Šķita, ka "tie" stiepj savas skeletīgās rokas manā virzienā ar domu izsūkt asinis līdz pēdējai pilītei.

Nē, uz vietas stāvēt nedrīkstēja. Tā "tie" varēs mani saost. Bet iet uz priekšu arī bija bail. Tā es varēju uzdurties kādam no "tiem", un tad beigas. Es centos saņemt dūšu, lai sāktu kustēties uz priekšu. Pēkšņi jutu kāda klātbūtni aiz muguras. Man vajadzēja pagriezties, lai redzētu, kas tur ir, bet es to nespēju. Varbūt man vajadzēja mukt prom, bet arī to es nespēju.

Tad jutu, ka tieku sagrābta aiz elkoņiem un vilkta uz aizmuguri. Beidzot mani pašsaglabāšanās instinkti nostrādāja, un es centos izrauties, kas, protams, man nesanāca. Es raustījos, centos pretoties vilkšanai, bet bez panākumiem. Tad es pagriezu galvu vilcēja virzienā un redzēju milzīgu, atvērtu muti ar neskaitāmiem, asiem zobiem vairākās rindās, kas tuvojās manam kaklam. Es kliedzu, cik vien skaļi manas balss saites ļāva un... pamodos.

Plaši atplestām acīm brīdi raudzījos riņķī, cenšoties saprast, kur esmu un kur palicis mans vajātājs. Ar milzīgu atvieglojuma sajūtu sapratu, ka esmu drošībā, esmu pati savā stūrītī, savās jaunajās mājās. Centos nomierināt saraustīto elpošanu un strauji pukstošo sirdi, domājot par to, ka man ir kur palikt, man ir nedaudz naudas. Kādu brīdi iztikšu, līdz izprātošu, ko iesākt tālāk. Bet pagaidām viss ir labi, uztraukumiem nav pamata.

Bet kas bija "tie"? Diez vai mani sastaptie "tie" bija vienīgie eksemplāri, ja jau tas vīrietis, kas mani izglāba, par viņiem zināja. Bet kā tādi radās? Tiešām vampīri? Nē, es tādām blēņām neticēju. Bet bezpajumtnieks! Kas vēl sūktu asinis? Un tas vīrietis teica neatrasties laukā pēc vienpadsmitiem naktī. Tas viss mani mulsināja.

Es sevi domās sarāju, iegalvodama sev, ka esmu drošībā. Es "tos" satiku tumšās, šaubīgās ielās. Diez vai viņi būtu apdzīvotu māju tuvumā. Ja nedrīkst, nestaigāšu ar' vēlu naktīs pa ielām. Vai man to vajag? Strādāšu noteikti dienā, vakarā ērti iekārtošos savā dzīvoklītī. Nu man bija nedaudz gaišāks skats uz dzīvi. Kaut vai tāpēc, ka vairs negulēju kāpņutelpā. Izstaipījos un nedaudz izbaudīju gultā gulēšanas sajūtu.

Bet ilgi gulēt nedrīkstēja - man dzīve bija jāsakārto vēl vairāk, atrodot darbu, lai varētu pati nopelnīt sev iztikšanu. Mammas dotās naudas noteikti nepietiks ilgam laikam, un vairāk viņai prasīt man negribējās. Jā, es biju apdomājusi ziņošanu varasiestādēm, jo viņš man ir atņēmis visus iztikas līdzekļus un neļauj mammai palīdzēt, bet Jurim bija augsta ranga draugi un paziņas. Kad reiz viņš bija iepļaukājis mammu, uz manu draudu par ziņošanu policijai man novēlēja veiksmi. Viņam esot pietiekami daudz draugu, kas palīdzētu izkļūt no jebkuras situācijas. Mani viņš padarītu par trako un iebāztu trakomājā. Varētu pastāstīt arī par šādiem draudiem un lūgt aizsardzību, bet, vai tas izdotos, es pārbaudīt negribēju. Kas būtu, ja viņš tiešām beigās atņemtu mammai manu māsu un brāli? Palikt ar manu patēvu es viņiem nenovēlēju.

Tāpēc ar milzīgu apņemšanos steidzīgi pagatavoju sev brokastīs maizītes un pārskatīju vakardienas pierakstus par iespējamajām darba vietām. Biju izrakstījusi dažādas pārdevējas, pārstāves, intervētājas, bet viena pozīcija mani uzrunāja visvairāk - asistents tūrisma pārvadājumu firmā.

Uzģērbu savu lietišķo bikškostīmu, ko gudru ziņu biju paņēmusi līdzi, sakopos, paņēmu pierakstus un devos uz bibliotēku sagatavot sev CV un Pieteikuma vēstules. Paies laiciņš, kamēr tikšu pie sava datora un printera. Daļu sagatavoto pieteikumu aizsūtīju pa e-pastu, bet uz tūrisma pārvadājumu biroju izlēmu doties pa tiešo. Cerēju viņus pārliecināt ar savām zināšanām vai vismaz iespiesties atmiņā. Es universitātē biju otrā labākā studente savā kursā. Tūrisma joma mani ļoti interesēja, un es tiešām cerēju, ka dabūšu tieši šo darbu.