It kā nepietiktu, ka pamet puisis, no mājām padzen patēvs, jāguļ kāpņu telpā... Naktī pakaļ dzenas necilvēcīga izskata tipi. Jāslēpjas patiltē. Tevi vienalga atrod... Tad izdzirdi šāvienus un redzi upē ieveļamies līķus...
Kad liekas, ka viss jau aiz...
Es bailēs sarāvos un skatījos viņā ar ieplestām acīm. Es neatgriezīšos mājās? Noriju kaklā sakāpušu kamolu.
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
"Ko tu ar to domā?" klusi jautāju, cerot, ka iemesls dusmām ir cits, ne mana atgriešanās, un, saraukusi uzacis, skatījos vīrietī.
Viņš, it kā nekas nebūtu noticis, iekodās savā maizītē un uzdzēra kafiju, pat neskatīdamies manā virzienā. Es paskatījos uz Janīnu. Viņa spēlējās ar salveti, bet arī uz mani nepaskatījās.
"Kā to saprast - aizmirsti?" es drošāk pārjautāju. "Ko aizmirst? Dzīvokli? Darbu?"
"Savu veco dzīvi," Edgars atbildēja tādā tonī, it kā paskaidrotu kādai muļķītei.
"Vēlreiz? Es tikko visu mainīju! Un kāpēc?"
"Labi, dodies atpakaļ un gaidi tos atgriežamies. Es došos savās darīšanās."
Man no Edgara skarbā toņa un vārdu skaudrās patiesības sāka trīcēt lūpa un acīs sariesās asaras. Manā dzīvē parādījies gaišais cerību stariņš tika pārsegts ar melnu mākoni. Un es jau iedomājos sevi jaunajā darbā, jau sāku plānot, ko darīšu, to ieguvusi, bet nu viss atkal sagruva. Otro reizi dažu dienu laikā.
Vīrietis nopūtās: "Saproti taču - tu esi mērķis. Tev jāslēpjas. Tevi meklēs nevis tāpēc, ka esi pazudusi, bet tāpēc, lai liktu pazust uz visiem laikiem. Nekas vairs nebūs tā, kā agrāk."
Es no šoka un uztraukuma sāku paātrināti elpot: "Un ko tagad?"
Janīna pasniedzās pāri galdam un paspieda manu plaukstu: "Neuztraucies, mēs visu pārrunāsim un kopā mēģināsim rast risinājumu. Neklausies Edgarā, viņš tēlo baigi skarbo vīru. Bet tas nozīmē, ka viņam prāts ir skaidrs, to neaizēno visādas emocijas. Viņš atgādina par realitāti. Gan jau viss nokārtosies."
Edgars šķībi paskatījās uz padzīvojušo sievieti. Es nedomāju, ka būs tā, kā viņa teica. Manā skatījumā tā bija gandrīz bezizejas situācija. Man nebija neviena, pie kā vērsties. Bija mammas māsīca, bet viņai bija 70 gadu un slikta veselība, tāpēc dzīvoja sociālās aprūpes namā. Viņas bērni dzīvoja katrs citā Latvijas pilsētā. Lai gan šad tad sazinājāmies, mums nebija tik labas attiecības, lai es iedomātos viņus traucēt. Ar tēta radiniekiem mammai attiecības pārtrūka pēc viņa nāves. Mana labākā draudzene studēja ārzemēs.
Bija it kā kursa biedrenes no universitātes, ar kurām bija diezgan labas attiecības. Jau iepriekš iedomājos par viņām, bet es biju pārāk kautrīga, lai lūgtu tāda veida palīdzību. Varbūt saņemšos, ja tiešām tā būs vienīgā izeja. Bet pagaidām man ir jānomierinās un viss jāizrunā ar Janīnu un Edgaru.
Es atbalstīju elkoņus uz galda un ar plaukstām paberzēju seju, lai spētu labāk koncentrēties un pagaidām padzīt drūmo sajūtu. Ēstgriba bija kaut kur pazudusi, bet pēc kafijas gan izjutu spēcīgu vajadzību.
