Skatoties pār plecu

1

DANA

Velns, velns, velns! SASODĪTS!!!... Neskaitāmas reizes domās atkārtoju, jo apstulbums, šoks, nesapratne, trauksme un galu galā arī izbīlis, ko ātri nomainīja nedabiskas šausmas, manām smadzenēm atņēma spēju izveidot kaut vienu citu sakarīgu domu. Turklāt smadzenes bija nodarbinātas arī ar ķermeņa virzīšanu uz priekšu maksimālā ātrumā, cenšoties nepakrist pār kādu no vecās rūpniecības teritorijas betona blokiem, armatūrām vai nesapīties kādā no izgāztajiem žogiem vai drāšu gabaliem, un prātošanu, ko iesākt. Labi, ka nakts nebija apmākusies, un mēness padarīja manu bēgšanas ceļu kaut cik pārredzamu. Tiesa, tas veidoja arī spocīgas ēku, koku un krūmu ēnas, bet šobrīd tā nebija mana lielākā problēma.

Ārprāts, ko nu? Nogriežoties gar pamestās rūpnīcas stūri, priekšā kļuva redzams žogs... Tas pats plato dēļu žogs, kas apjoza visu rūpniecības teritoriju. Tas nozīmēja divas lietas: to, ka aiz žoga beidzas pilsēta un sākas brikšņains mežs, un to, ka man draud iekļūšana strupceļā, ja neatradīšu spraugu žogā, kas man ļautu izkļūt no teritorijas.

Es neizbēgami žogam tuvojos, un pagaidām nekur neredzēja nevienas spraugas. Pēdējie 30 metri, 25, 20, 15, 10, 5... Sasodīts! Spēji nogriezos pa labi un turpināju skriet gar žogu. Tagad sadūšojos arī paskatīties pār plecu, un tur jau viņi bija! Arī viņi nogriezās pa labi un spēji turpināja vajāšanu, netaisot 90 grādu leņķi kā es un tādējādi būtiski samazinot starp mums attālumu.

Ja es ātri neatradīšu izeju, man nav nekādu izredžu. Viņi bija divi un spēcīgi, bet es - viena. Kas viņi bija? Kaut es to zinātu! Varbūt tad visa šī situācija neliktos tik drausmīga. Lai gan drausmīgi bija vien pats fakts, kā viens no viņiem kā pārcilvēks aizlidināja to dzērāju pa gaisu, kas izkleberēja viņiem ceļā un kas...

Ja tā padomā, drausmīgi bija arī tas, ka viņi dzinās man pakaļ pilnīgā klusumā. Es gaidīju vismaz tādus izsaucienus kā "stāvi", "stop" vai ko tamlīdzīgu. Varbūt vēl kādu rūcienu, elšanu, pūšanu no piepūles vai vārdu apmaiņu savā starpā. Bet viņi neizdvesa nevienas skaņas. Drausmīgs bija arī viņu izskats un kustēšanās. Neesmu redzējusi, ka kāds tā ietu un skrietu, bet ne tagad man par to jādomā, citādi bailes mani paralizēs.

Priekšā cauri žogam spīdēja mēness gaisma, un tas nozīmēja to, ka beidzot būšu atradusi spraugu. Pieskrējusi tuvāk, sapratu, ka tā ir pārāk maza, lai izkļūtu, tāpēc es neapstājusies turpināju skriet uz priekšu. Vēl viens skats pār plecu ļāva saprast, ka abi vajātāji man ievērojami pietuvojušies. Kā viņi spēj paskriet tik ātri?

Nākamais netālu priekšā cauri žogam spīdošais mēness staru kūlis šķita lielāks par iepriekšējo, un es sasprindzināju visus savus kāju muskuļus, lai ātrāk tiktu tam klāt. Pieskrējusi nometos ceļos, jo sprauga bija žoga apakšā, un maksimālā ātrumā rāpus metos žogam cauri. Jutu, ka pus salūzuša žoga dēļa lauska pārplēš manu muguru un ieķeras kreklā, to saplēsdama, bet tas manu ātrumu nesamazināja.