Skatoties pār plecu

9

DANA

Es steigšus noliku savu glāzi un uz nišas ieeju paskatījos atkal, bet Edgara vairs nebija. Es atvainojos Janekam, pieslējos kājās un aizgāju paskatīties, kur viņš palicis. Vai viņš būtu man sekojis?

Pagāju šurpu turpu pa eju, neuzkrītoši ieskatīdamās nišās, bet vīrieti nekur vairs nemanīja. Nobrīnījos un domāju, vai ir iespējams tik ātri izšmaukt laukā.

Gāju atpakaļ uz mūsu nišu un teicu: "Man šķita, ka ieraudzīju pazīstamu cilvēku, bet viņš ir kā izkūpējis gaisā."

"Vai tavs bijušais?" Janeks noprasīja. "Viņš tā jocīgi uz mums abiem paskatījās."

"Tu arī redzēji? Tātad man nebūs izlicies. Nē, nav mans bijušais. Tikai kāds pazīstams, ne īpaši patīkams tips. Bet viņš nav tik svarīgs, lai tērētu laiku viņa apspriešanai," pasmaidīdama sacīju un nodomāju, ka Edgars te noteikti nāca izklaidēties ar kādu sievieti.

Mēs sākām runāt par dažādiem sīkumiem, izjautājām viens otru par tādām lietām kā mīļākā dziesma, grāmata, krāsa, gardākais ēdiens, aizraušanās un tamlīdzīgi. Uzzināju, ka Edgaram patīk izpletņlēkšana, veikbords un dažādas citas trakas lietas, kuras pati vienmēr esmu gribējusi izmēģināt, bet nav pieticis drosmes. Tādos sīkumos par sevi centos nemelot. Daļēji tāpēc, lai vēlāk nesapītos melos, turklāt šaubījos, ka tas mani kaut kā varētu izdot.

Laiks ātri paskrēja, un mēs gājām prom no šīs burvīgās vietas.

"Atzīšos, ka man vēl negribas braukt mājās," Janeks teica, kad bijām izgājuši ārā. "Neiebilsti pret nelielu pastaigu?"

Es tramīgi paskatījos apkārt un konstatēju, ka uz ielas pastaigājas diezgan daudz cilvēku.

"Tev tiešām nepatīk cilvēku pūļi, ko?" Janeks drīzāk secināja nevis jautāja.

"Jā, neesmu sajūsmā," novilku. "Es neiebilstu pret nelielām kompānijām, tādām kā mūsu kolēģi, piemēram, bet svešos cilvēkos man diez ko nepatīk atrasties."

"Ja es tevi aizvestu uz mežu Rīgas nomalē, kuram gar ceļu ir izgaismots gājēju un veloceliņš?"

"To gan varētu."

Kad bijām aizgājuši līdz Janeka auto un devāmies ceļā, vīrietis jautāja: "Tev ir kāds īpašs iemesls tādai nepatikai pret cilvēkiem?"

"Es nezinu, varbūt kāda bērnības trauma. Neesmu par to tā domājusi."

"Un kā ir ar koncertiem? Neapmeklē?"

"Sākumā nejūtos labi, bet, kad pārņem mūzika, var iztikt. Vai tev pašam ir kāda fobija?"

"Baidos no šļircēm."

Es sāku smieties: "Tiešām? Lec ar izpletņiem, dari citas trakas lietas un baidies no šļircēm?"

"Jā, dīvaini, bet tā ir. Zobārsti arī diez ko nepatīk."

Pēc laiciņa vīrietis iestūrēja kādā stāvlaukumā. Mēs izkāpām no auto un devāmies uz gājēju celiņu, kas bija turpat blakus. Te tiešām nebija tautas, un taciņu apspīdēja laternas. Mēs mirkli soļojām klusējot.

"Patīkami silta augusta nakts," es noteicu.

"Jā. Žēl tikai, ka vasara tuvojas beigām."

"Kamēr nav drūms, dubļains un lietains, man tīri labi patīk arī rudens."

"Es gan dzīvotu tikai vasarā."

"Tad jau tev jāpārceļas uz dzīvi siltajās zemēs."

"Ja godīgi, esmu par to reizēm iedomājies. Turklāt uz kādu siltu pludmales pilsētu, kur pa ielām staigā meitenes bikini."