Skatoties pār plecu

12

Vīrietis atskatījās: "Ko? Kas tie tādi? Varbūt meklē palīdzību?"

"Tici man, bēdz!" es paķēru viņu aiz rokas un sāku vilkt.

Viņš padevās un man sekoja.

"Kā tu zini, ka jābēg?" viņš skrienot prasīja.

"Neredzēji, ka TIE dīvaini kustas?"

Vīrietis atskatījās un pārsteigts piekrita: "Jā. Neparasti. Bet vienalga."

"Tici man, netērē elpu sarunām! TIE skrien ļoti ātri. Pēc tam paskaidrošu!"

Viņš vēlreiz atskatījās un nobijies iesaucās: "Kā, pie velna, tie jau ir tik tuvu?"

Mēs skrējām, cik ātri vien varējām, bet es jau jutu laipas šūpošanos, kas nozīmēja, ka attālums starp mums ir pavisam niecīgs. Strauji atskatoties, ieguvu tam apstiprinājumu.

"Ātrāk!" izmisīgi saucu, cenšoties sakopot visus savus spēkus.

Pēc pāris minūtēm dzirdēju vīrieša izsaukšanos. Atskatoties redzēju, ka tie ir Janeku sagrābuši. Zemē laipai blakus gulēja paliels zars, ar kuru es, strauji paķērusi, situ vienam no TIEm. Tas novērsa uzmanību, un nedabiskais stāvs pievērsās man. Janekam pieķēries palika tikai viens. Otrais tikmēr bija mani sagrābis, pat vēl nepaspēju ar zaru atkal atvēzēties, un es jutu, ka pati no viņa tvēriena diez vai izrautos, lai gan centos spert ar kājām, cik stipri vien varēju. Briesmeklis uzkāpa man uz vienas kājas, lai savaldītu, un jau liecās ar muti pie kakla. Man brīnumainā kārtā izdevās izraut vienu roku no viņa tvēriena un ar elkoni iesist pa galvas sānu. Tvēriens atslāba, un es pamanījos uzraut arī otru roku, bet iesprostotās kājas dēļ zaudēju līdzsvaru un ar visu briesmekli novēlos uz laipiņas. Tas apsēdās man jāteniski virsū un centās pieliekties pie kakla, kamēr es visādi ar dūrēm centos to nepieļaut. Ar acs kaktiņu pamanīju, ka otru Janekam izdevās izmanīgi ielidināt purva slīkšņā. Tad vīrietis steigšus metās pie manis un no aizmugures spēra tam kājstarpē, nometot no manis. Ar otru spērienu arī šis tika ielidināts purvā.

Janeks man padeva roku un ātri palīdzēja piecelties. Mēs nekavējoties skrējām tālāk.

"Tev viss labi?" viņš noraizējies jautāja.

"Nu, tas nepaspēja neko izdarīt, ja to domāji. Bet nekas nav kārtībā."

"Kas notiek?"

"Janek, tagad galvenais ir tikt līdz automašīnai un steigties prom. Pēc tam visu izstāstīšu!"

"Sasodīts!" vīrietis iekliedzās.

"Kas?" es jautāju un atskatījos. "Velns!"

Viens no tiem bija ticis atpakaļ uz laipas un slējās kājās. Paldies Dievam, priekšā jau saskatīju Janeka automašīnu. Kaut nu izdotos līdz tai tikt, kaut nejēdzīgi ātrais briesmeklis mūs nepanāktu!

Tad viss notika ļoti ātri. Beidzās laipas, un mēs jau skrējām pāri stāvlaukumam. Redzēju, ka Janeks ir dabūjis auto atslēgas un jau cenšas to atslēgt, kas drīz vien izdevās.

"Kāp aizmugurē pa sānu durvīm, lai ātrāk!" Janeks kliedza.

Tad redzēju, ka kāds mums tuvojas uz motocikla, bet jutu, ka atkal tiku sagrābta aiz rokas. Janeks atvēra auto durvis, bet ieraudzīja, ka mani tur tas, un metās man palīgā. Viņam izdevās tam iesist pa roku, tas mani atlaida, un Janeks to ar spērienu nogāza zemē. Tad es izdzirdu šāvienu un redzēju, ka tas paliek nekustīgi guļam. Motociklists ātri nometa savu motociklu un vēlreiz izšāva jau nekustīgā ķermeņa galvā. Tad viņš pagriezās pret laipām, no kurām tikko atskrējām, un izšāva vēlreiz. Redzēju, kā tur nogāžas kāds stāvs. Motociklists norāva ķiveri, un es redzēju, ka tas ir Edgars.