Skatoties pār plecu

11

"Kas tur bija? Juris?" satraukti jautāju, kad mamma atgriezās.

"Juris pārnāca agrāk, pamatīgi ierāvis. Teica, ka grib atpūsties mājās un gribēja man aizliegt ar tevi runāt. Bet to gan es stingri norādīju - es ar tevi nesatiekos, neredzu, nevaru palīdzēt. Viņš nevar aizliegt mums arī sazināties. Viņš negribīgi piekrita."

"Tiešām? Viss kārtībā, mamm?" es norūpējusies pārjautāju.

"Jā, neraizējies, meitiņ. Iedzēris viņš nav tik riebīgs un kategorisks. Tātad vai mēs varam sarunāt satikšanos pie tevis mājās? Varu kādu dienu aizvest turp pusdienās."

"Mamm, es nedzīvoju viena. Es dzīvoju pie kādas savas kursa biedrenes. Jau tā uzsēdos uz viņas kakla, negribētos vēl vairāk apgrūtināt," vai apdraudēt vēl arī mammu, pie sevis nodomāju.

"Nu, skaidrs. Varbūt šajā situācijā arī nevajadzētu," mamma piekrita, un es sajutu atvieglojumu. "Bet tu nepazudīsi? Zvanīsi man? Tu taču zini - ja radīsies darba dienā brīvs brītiņš, vari atnākt uz īsu brīdi apciemot mani darbā."

"Protams, mamm," es teicu, lai gan nezināju, vai tas izdosies.

Mēs vēl parunājām par jaunumiem mammas, brāļa un māsas dzīvēs, es nedaudz pastāstīju par saviem darba pienākumiem, bet teicu, ka pagaidām internetveikala nosaukumu neminēšu, kamēr neesmu izturējusi pārbaudes laiku.

Mēs atvadījāmies, un es līdz vakariņu gatavošanas laikam palasīju grāmatu. Sabīne atgriezās tieši laikā uz vakariņām, par ko ļoti nopriecājās.

"Mēs esam gluži saskanīgs pāris," viņa jokoja. "Tu esi laba mājsaimniece, kas ar vakariņām sagaida mājās savu partneri."

"Vai arī pirts lapa, kas tev pielipusi pie vienas vietas, no kuras kādu laiku vaļā netiksi."

"Tici - man netraucē, vari pielipt, kur gribi," draudzene smējās. "Un izskatās, ka manai lapai ir sava lapa pielipusi."

Es nesapratnē saraucu uzacis: "Par ko tu runā?"

"Janeks visu nedēļu tevi pie sevis vien sauca. Kur vajag un nevajag."

"Ai, Sabīne, beidz. Visiem šī bija saspringta nedēļa, visi mani sauca dažādos darbos."

"Bet ar Janeku tas bija uzkrītoši. Sauca palīgā, nāca parunāt pie tava darba galda, pusdienlaikos vienmēr sēdēja blakus, lai var aprunāties. Tiešām tev tas nelikās uzkrītoši?"

Negribējās atzīties, bet klusi pie sevis pāris reizes biju par to iedomājusies: "Ja arī tā būtu, viņš zina, ka nekas nenotiks. Es viņam pateicu, ka vēl neesmu tikusi pāri savam bijušajam."

"Man gan nešķiet, ka viņš būtu uztvēris to domu," Sabīne norādīja.

"Ja es to manīšu, tad viņam atgādināšu, vari neuztraukties."

"Bet kāpēc? Dzīve taču jābauda," viņa neatlaidās.

"Sabīne, tu taču pati labi zini, kāpēc."

"Tā piesardzība visu dzīvi sabojā. Nē, neuztraucies, ne manu dzīvi - es atbrīvojos no garlaicības. Parasti nepiedāvātu nevienam dzīvot šādos apstākļos, kautrētos, bet tu pati uzprasījies. Es uztraucos par tevi. Tev mājās vien jāsēž. Man tevis žēl, es tā nespētu."

"Kad uz spēles dzīvība, cilvēks spēj ne to vien."

Pēc vakariņām sekoja kārtējais filmu vakars. Svētdien Sabīne devās iepirkties, sagādāt vajadzīgo jaunajam studiju gadam. Es palūdzu, lai viņa atnes man matu krāsu. Kad pamanīju, ka ataug matu saknes, sāku skaitīt dienas un nespēju noticēt, ka kopā ar Sabīni dzīvoju jau trīs nedēļas.