Skatoties pār plecu

7

DANA

Es ar šausmām vēros Sabīnē. Noteikti arī viņa mani padzīs. Zinot, kā man veicās līdz šim, tas nebūtu nekāds brīnums.

"Tu esi spēlējusies ar likumu? Esi kaut kur iepinusies, kaut ko sastrādājusi? Tu taču labi zini, ka mans tēvs ir kriminālpolicijas priekšnieks, kurš ātri saož ko nelāgu."

"Nē! Protams, nē. Es zvēru, ka neko sliktu neesmu darījusi!" izmisīgi teicu. "Ir apdraudēta mana dzīvība, tāpēc man ieteica mainīt vārdu. Zvēru, ka neko pretlikumīgu nedaru."

Sabīne pārbrauca ar plaukstām pār savu seju un teica: "Labi, es tev noticēšu. Kaut kā nedomāju, ka tu būtu spējīga uz pretlikumībām. Tiešām neko sīkāk nevari pastāstīt?"

"Diemžēl nē. Ja varētu, pastāstītu, man gribētos izkratīt sirdi, bet nedrīkstu."

"Labi, stāsti, cik vari. Un droši vari pie manis palikt, cik ilgi vien vajag. Es dzīvoju viena, jo varu to atļauties, tātad par īri nevajag maksāt. Vari vien izlīdzēt ar ēst gatavošanu vai uzkopšanu, kas man diez ko nepatīk."

"Paldies, mīļā, bet es diez vai tā varēšu. Tiklīdz atradīšu darbu, norēķināšos."

"Labi, gan kaut ko izdomāsim. Lai arī tev ir neapskaužama situācija, es iesaku iedzert par jaunas dzīves sākumu," viņa teica un salēja glāzes Edgara pirkto vīnu.

Mēs saskandinājām, un es iemalkodama cerēju, ka šis jaunas dzīves sākums varētu drīzāk beigties, lai tieku atpakaļ pie savas vecās, labās dzīves ar savu veco, labo vārdu.

"Kā tevi tagad sauks?" Sabīne jautāja, un es izstāstīju arī to.

Es pastāstīju arī, ka viņa nedrīkst par mani nevienam neko pati stāstīt, bet, ja citādi nevarēs, lai cenšas atcerēties to, ko tikko stāstīju. Sabīne piemetināja, ka mēs varētu būt iepazinušās, kad viņa brauca uz Siguldu slēpot, un turpinājušas sazināties. Es ar prieku piekritu.

Tad Sabīne tā iespiedzās, ka es bailēs salecos. Pirmā doma, kas ienāca prātā - TIE. Es panikā sāku skatīties logu un durvju virzienā, prasot Sabīnei, kas noticis.

"Darbs! Mana firma taču taisās meklēt angliski runājošu biroja asistenti! To taču tu spētu, vai ne?"

Es priekā saplaukšķināju plaukstas: "Noteikti! Bet vai mani pieņems?"

"Pēc tādas ilglaicīgas darbinieces kā es ieteikuma, kuras krustmāte turklāt ir priekšniece, domāju, ka jā."

Es nespēju noticēt savai veiksmei.

"Un kur ir darba vieta?"

"Iebraucot Rīgā no šīs puses. Tāpēc arī dzīvoju Sauriešos, ka izdevīgi. Studiju laikā sanāk pabraukāt, bet citādi izdevīgi. Turklāt kopā varēsim ar manu auto braukt uz darbu un dalīt degvielas izmaksas."

Šāds pavērsiens mani ļoti apmierināja. Es pat tam nespēju noticēt. Varbūt šoreiz tiešām veiksies, ja viss tā sācies. Tukšodamas vīna pudeli, mēs kopīgi pagatavojām vakariņas, pļāpādamas par niekiem un nākotni.

"Saki, vai tajā darbā jāģērbjas baigi lietišķi? Atklāti sakot, man nekā tāda nav."

"Nē, ko tu. Tas taču ir ķermeņa kopšanas produktu internetveikals, strādājam tikai internetā. Visi darbinieki ir kā viena ģimene, klienti no ārpuses nenāk. Ar kurjeriem un noliktavā strādā viens puisis, jātiekas būs vien ar vieniem un tiem pašiem kolēģiem."

Es atvieglojumā nopūtos - vismaz pagaidām baigie tēriņi nav paredzēti. Pēc vakariņām mēs noskatījāmies pāris filmas un devāmies gulēt, gatavodamās jaunai dienai.