Skatoties pār plecu

8

DANA

Es sēdēju kā sastingusi, līdz pamanīju, ka miesassargs skatās manā virzienā. Es spēji pagriezos uz aizmuguri un uzkāpu uz sava krēsla ar ceļiem, izlikdamās, ka meklēju kaut ko uz aizmugures sēdekļa esošajā somā. Diez, cik man ilgi tā rakņāties?

Redzēju, ka abi vīrieši paiet garām auto, un pēc Jura kustībām sapratu, ka viņš atskatās. Un tieši uz Sabīnes auto aizmugurējo stiklu. Par laimi, tas bija tonēts, un, kā es iepriekš biju novērtējusi, tam nevarēja redzēt cauri. Bet Jura nodoms uz mani atskatīties bija nepārprotams.

Es tiešām būšu sevi izdevusi? Sabīne man no rīta bija ieveidojusi matus lokās, kā parasti pati nedarīju. Ar savu jauno, tumšo kosmētiku arī izskatījos citādi. Tiešām viņš būtu mani atpazinis? Nevar būt, pat man mans jaunais izskats šķita pavisam atšķirīgs.

Vai varbūt viņš kaut kā būtu mani uzgājis? Nē. Liku sev nomierināties. Viņš taču bija te jau pirms mums. Mēs ar Sabīni tikai pa ceļam izdomājām, ka jāiebrauc kādā veikalā. Un šis tirdzniecības centrs mums nebija pa ceļam, nācās izmest nelielu loku. Un Juris šeit reizēm mēdza iegriezties jūras produktu veikaliņā. Sagadīšanās. Vienkārši sagadīšanās. Nedod Dievs, ka man vēl sāksies paranoja, tad vispār nevarēs normāli no mājām iziet.

Es vēl noskatījos, kā Juris ar miesassargu iekāpj auto un aizbrauc man garām, šoreiz neskatīdamies, un vēl mazliet nomierinājos. Drīz vien atgriezās Jana ar diviem iepirkumu maisiņiem, un mēs devāmies uz kopīgajām mājām.

"Ja tu zinātu! Es tikko gandrīz sirdstrieku dabūju!" iesaucos un atstāstīju draudzenei, kas ar mani atgadījies.

Arī Sabīne man piekrita, ka nekā vairāk par Sagadīšanos tur nebūs, bet pajautāja: "Vai tad notikušais ar tavu patēvu ir tik traks, ka tā jāslēpjas? Viņš vienkārši tevi padzina no mājām. Nu, viņš tevi ieraudzīja, un? Dzīvojot vienā pilsētā tā varbūt var gadīties. Nav jau tā, ka tu lien atpakaļ viņa mājās."

Es pēc viņas vārdiem aizdomājos. Viņai bija taisnība. Visi notikumi padarījuši mani tik tramīgu, ka jau sāku slīgt paranojā. Es taču neesmu vainīga, ka mums sagadījās būt vienā veikalā. Turklāt tas ir tādā gadījumā, ja viņš vispār saprata, kas es esmu.

"Ārprāts," nopūtos. "Tas otrais gadījums, kā dēļ man jābaidās par savu dzīvību, ir pavisam izsitis mani no sliedēm. Drīz sākšu baidīties arī no savas ēnas. Lūdzu, palīdzi pārāk neattālināties no reālās situācijas un netaisīt panikas vai histērijas lēkmes."

Sabīne iesmējās: "Par to vari nešaubīties. Vai vēl lielāku reālisti par mani pazīsti?"

Tur es viņai piekritu - reāliste kas reāliste. Mēs piebraucām pie mājas, un es palīdzēju Sabīnei visu uzstiept augšā, kā arī uzstāju naudu par pirkumiem sadalīt uz divi, atdodot savu daļu. Tad liku viņai vai nu atpūsties vai nodoties savam sirdsdarbam, kamēr sarūpēju vakariņas. Pēc vakariņām sakārtojusi Sabīnes gultu, līdz gulēt iešanas laikam atkal iegrimu grāmatas lasīšanā.

Neilgi pirms tam Sabīne ienāca guļamistabā un apsēdās man blakus manā krēslā: "Negribi iziet kopā paelpot svaigu gaisu?"

Es jau sapriecājos par šādu domu un grasījos piekrist, kad nāca apjausma: "Es labprāt, bet man piekodināts diennakts tumšajā laikā apkārt nestaigāt. Un, kamēr uzturos te, arī tev nevajadzētu. Piedod."

Sabīne izbrīnījās: "Nopietni? Tiešām tik bīstami? Kas, no cietuma ir izmukuši kaut kādi slepkavas, ja tā jāuzmanās?"

"Es tev nedrīkstu atklāt, bet tiešām ir ļoti nopietni."

"Vismaz dienā tu iziet no telpām vai auto drīksti?"

Es, acis nodūrusi, kautrīgi knibināju segas stūri: "Es pat nezinu. Man piekodināts vien nerādīties lielos cilvēku pūļos. Varbūt, ja izvairos no cilvēku pārpildītām ielām... Atklāti sakot, es par to nebiju iedomājusies."