It kā nepietiktu, ka pamet puisis, no mājām padzen patēvs, jāguļ kāpņu telpā... Naktī pakaļ dzenas necilvēcīga izskata tipi. Jāslēpjas patiltē. Tevi vienalga atrod... Tad izdzirdi šāvienus un redzi upē ieveļamies līķus...
Kad liekas, ka viss jau aiz...
Kad tiku ar visu galā, matus aptinu ar dvieli - man bija dīvaini redzēt sevi citādu, tādu, kāda es noteikti pagaidām negribēju būt. Un īpaši savu spoguļattēlu tāpēc arī nepētīju. Jauno izskatu negribēju rādīt arī citiem. Mazgājos un dusmojos uz Edgaru - tādu riebīgu dušas želeju man sagādājis. Un tās smaržas... Kādu dienu ieiešu veikalā un nopirkšu ko citu. To, ko es parasti neizvēlējos, bet vismaz varētu pieciest nevis riebumā savilkt degunu kā tagad.
Kad iegāju viesistabā, Janīna sēdēja ar grāmatu rokās. Viņa man neko nejautāja, nepārliecinājās, vai esmu mainījusi izskatu. Viņa vienkārši pateica, ka es varu paskatīties televizoru vai izvēlēties kādu grāmatu no viņas plaukta, uzvārīt sev tēju pie cepumiem, kas uz galda, un paziņoja, ka ies uz darbistabu pie saviem aparātiem.
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
Redzēju, ka Edgars aiz loga dārzā sarunājas ar kādu pa telefonu, staigādams šurpu turpu. Pētīju, kā mainās viņa sejas izteiksmes un grimases, kā viņš parīvē pieri, izbrauc ar roku caur matiem vai atgāž galvu, paskatīdamies debesīs. Tad viņš apsēdās uz soliņa, un es sevi sarāju, ka ielaužos kāda privātajā laikā, lūrēdama viņa darīšanās. Piegāju pie grāmatplaukta, lai izvēlētos sev lasāmvielu, un ar to iekārtojos dīvānā, pavilkdama zem sevis kājas.
Pēc neilga laika Edgars ienāca iekšā, uzmeta skatu maniem ar dvieli aptītajiem matiem, bet tos nekomentēja.
"Būtu labāk domājusi, ko darīsi tālāk, ne lasījusi grāmatas. Vai ar cilvēku, pie kura paliksi, jau sazinājies? Apdomāji, ko un kā darīsi?"
"Es plānoju tai personai zvanīt rīt, jo sestdienās viņai ir nodarbības pie zirgiem. Bet par to, ko un kā darīšu, man taču nav ne jausmas. Ko parasti dara? Un kā jārīkojas?"
"Pirmkārt, tev ir jāizdomā sava pagātne tā, lai nevienam nerastos šaubas, kārtīgi tā jāiemācās no galvas, lai tu nesaputrotos. Padomā arī, kādā jomā tu varētu meklēt darbu. Centies izturēties citādi. Tev jākļūst par citu cilvēku."
"Labi," es nopūtos un piecēlos kājās, lai ietu meklēt rakstāmo un papīru.
Iekārtojos atkal viesistabā pie galdiņa un blociņā ierakstīju savu jauno vārdu un uzvārdu. Gunita Jēgere. Es labprāt nomainītu arī to, bet vārds noteikti būtu dārgāks kā par dušas želeju, tā arī par smaržām, tāpēc tas man būs jāatliek uz... Pag, tiešām - uz cik ilgu laiku? Tie būs mēneši, gadi... Mūžība? Vai man būs jāslēpjas visu dzīvi? Un mamma ar brāli un māsu? Es vairs nekad nevarēšu darīt to, kas patīk, būt tāda, kas patīk?
Pakratīju galvu - gan jau nebūs tik drūmi, un sāku rakstīt Gunitas dzīves stāstu. Dzimusi 25. septembrī 1995. gadā, kā atminos no ID, teiksim, ka Siguldā. Mācījusies Siguldas Valsts ģimnāzijā, studējusi... Vai es kādu jomu pārzināju, lai varētu teikt, ka esmu to studējusi? Varbūt man tomēr palikt ar vidējo izglītību? Labi, tulks. Nepabeigta augstākā. Tādējādi dokumentus gan jau neprasīs. Angļu valodu pārzināju lieliski. Tātad darbu varēšu meklēt tādu, kas saistīts ar svešvalodu zināšanām. Ļoti labi, tik daudz jau izdomāju. Pierakstīju vēl pāris faktus par bērnību, vaļaspriekiem un tamlīdzīgi. Vēl izdomāju mobilajā telefonā apskatīt darba piedāvājumus. Pierakstīju tos blociņā, lai, tikusi pie datora, varētu ķerties tiem klāt.
