It kā nepietiktu, ka pamet puisis, no mājām padzen patēvs, jāguļ kāpņu telpā... Naktī pakaļ dzenas necilvēcīga izskata tipi. Jāslēpjas patiltē. Tevi vienalga atrod... Tad izdzirdi šāvienus un redzi upē ieveļamies līķus...
Kad liekas, ka viss jau aiz...
"Tu rimsies? Esi mierīga, tas esmu es, Edgars. Ja būsi klusa, atlaidīšu plaukstu."
Es, no visiem spēkiem cenzdamās paelpot, jo ar mutei piespiesto roku tas bija diezgan grūti, beidzot ieskatījos vajātāja sejā - tas tiešām bija Edgars. Es sajutu atvieglojumu un nekavējoties strauji apstiprinoši pamāju ar galvu. Viņa seja manai bija diezgan tuvu, un viņš cieši skatījās man acīs.
Beidzot viņš lēnām savu roku noņēma no manas mutes, un es varēju pēc skrējiena paelpot. Edgara skatiens pievērsās manām lūpām, kas kāri tvēra gaisu, un kādu brīdi tur uzkavējās, esot tikpat tuvu kā iepriekš.
Tad viņš it kā attapās un pakāpās soli atpakaļ: "Kas tā par scēnu, ko te sarīkoji?"
"Tu pēkšņi izniri no tumsas un gāji manā virzienā. Man ar tumsu ir ne tik seni nepatīkami piedzīvojumi, protams, es sabijos."
"Tu taču mani redzēji gan krogā, gan mežā."
"Bet mēs aizbraucām, un tu paliki stāvēdams."
"Es jūs ar moci apdzinu. Neredzēji?"
"Nē, neredzēju! Kāpēc uzreiz nekliedzi to paroli, kad redzēji, ka nobijos?"
"Tas nebija tā vērts, man bija jautri pavērot tevi panikā," Edgars smīnēja.
"Nelietis," nošņācu un gāju Sabīnes kāpņu telpas virzienā, ejot garām Edgaram un speciāli viņu ar sānu pagrūžot.
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
Viņš mani panāca, sāka soļot blakus un bargi noteica: "Es vēl neesmu beidzis."
"Kāpēc vispār sāki? Ko tu te īsti dari? Galu galā, kāpēc mani izsekoji?" biju pārskaitusies.
"Pirmkārt, es braucu darīšanās, no kurām tev būs labums. Mēs saņēmām tavu pasi, autovadītāja apliecību un augstskolas tulka diplomu uz Gunitas Jēgeres vārda."
Es apstājos un pastiepu plaukstu vīrieša virzienā. Viņš izņēma dokumentus no savas azotes un ielika manā plaukstā. Es, tos satvērusi, turpināju savu ceļu.
"Un kur pieklājība? Paldies?" vīrietis atkal mani panāca.
"Domāju, tu pieklājību nepiekop. Rakņāšanās manās mantās, patvaļīga manu lietu izsviešana, izsekošana... Jau aizmirsi?"
Edgars nopūtās: "Mani sarūgtina, ka nesaproti tik vienkāršu noteikumu kā nestaigāt apkārt tumsā. Labi, privāta niša krogā vakarā - uz to vēl varētu pievērt acis, bet tā vazāšanās nomaļā vietā tumsā... Un ar nepazīstamu vīrieti. Tu nezini, uz ko viņš ir spējīgs. Prātu esi izkūkojusi, vai?"
"Tā nav tava darīšana, ar ko es staigāju. Sabīne viņu labi pazīst. Viņš ir labs, patīkams cilvēks, atšķirībā no tevis."
"Pirmkārt, tu nevari mani ar kādu salīdzināt. Es neesmu parasts cilvēks. Man ir īpašs darbs, kuram jāpakārto visa mana dzīve. Man nav tādas privilēģijas kā domāt par pieklājību, par to, ka kāds vai KĀDA varētu kaut kad, kaut kur, kaut kā apvainoties. Man jāglābj dzīvības, jātiek galā ar TIEm. Bet tu tikmēr domā par izklaidēšanos, vazāšanos pa krogiem un kārtējām tumšajām vietām."
