Skatoties pār plecu

4

DANA

Pamodos no kāda trokšņa. Pieslējos sēdus, berzēdama acis, un redzēju, ka esmu automašīnā. Tad redzēju vīrieti, kurš gāja pieklauvēt pie mājas durvīm, pie kuras bija apstājies. Man klēpī bija mugursoma, bet mobilais telefons un apģērbs, ko biju paķērusi līdzi, bija nokrituši pie kājām.

Pacēlu tos, un apģērbu nopurināju. Apkārt vēl bija tumšs, mobilā telefona ekrāns rādīja, ka ir tikai divi naktī, nākamā diena. Atminējos nesenos notikumus. Kā? Kā tie mani atrada? Kāpēc? UN KAS, PIE VELNA, TIE IR???

Skatījos, kā atvērās mājas durvis, vīrietis pārmija ar kādu dažus vārdus un nāca atpakaļ.

Viņš atvēra auto durvis manā pusē un teica: "Nāc."

"Uz kurieni?" jautāju, piespiezdama savu mantību sev tuvāk.

"Turp," viņš īsi, nepacietīgi atteica, norādīdams ar īkšķi sev pāri plecam mājas virzienā.

"Vai konkrētāk nevarētu, lūdzu? Pirmkārt, es jūs īsti nepazīstu. Otrkārt, to cilvēku tajā mājā es vispār nepazīstu. Un treškārt..."

"Ak, viņai gribas konkrētāk? Vai es tev, sasodīts, neteicu mainīt izskatu un ķermeņa kopšanas līdzekļus? Kāpēc no savas drošās dzīvesvietas pārcēlies uz tādu nomali, kur tie vazājas? Vai es jau vienreiz tevi neizglābu? Labi, ka nojauta mani nepievīla un lika tevi kādu laiku novērot! Tagad zinu, ka tie ir tev uzrīdīti. Kas tu esi vai ko esi sastrādājusi, ka vairākas reizes tevi jāmēģina novākt?"

Es skatījos viņā, it kā redzētu vienam ķermenim uzaugam vēl divas galvas.

"Kas?" klusi nopīkstēju.

Vīrietis paskatījās te uz vienu, te otru pusi, nopūtās un ar plaukstu pabraucīja sev pakausi.

"Tagad ir nakts. Tie ir medībās. Mums arī derētu atpūsties, lai rīt ar svaigiem prātiem spētu apdomāt situāciju. Lūdzu, netērē mūsu laiku, ej uz Janīnas māju. Tur būsim drošībā, tikai vispirms man jātiek galā ar mūsu smaržām," viņš teica un, man pietuvojies, izņēma no cimdu nodalījuma kaut kādu flakonu, ko, atkāpies atkal atpakaļ, sāka kratīt.

Es beidzot paklausīju, savācu savas lietas un rāpos no pikapa ārā: "Kas ir Janīna?"

"Atvaļināta medniece, tas ir, mežsardze, patīkama pusmūža atraitne."

"Apsoli, ka rīt man paskaidrosi vairāk?"

"Apsolu. Šķiet, tev tiešām jāzina vairāk."

Mirkli skatījusies, kā viņš, kratot flakonu, apiet apkārt pikapam, gāju pie Janīnas. No mājas laukā izgāja smalka, īsa auguma sieviete, kas paņēma no manām rokām apģērbu.

"Labvakar," es viņu sveicināju.

"Labvakar, mīļā, esmu Janīna. Nāc vien iekšā, es uzvārīju nomierinošu tēju. Kā tevi, meitiņ, sauc?"

Es iegāju un priekšnamā noģērbu apavus.

"Esmu Dana," atbildēju, pa priekšnama logu vērodama, kā vīrietis ar flakonu nopūš savu auto un tad - taciņu līdz mājai. "Kāpēc viņš tā dara?"

"Tā ir spēcīga pretsmarža, kas liedz tiem saost meklētās smaržas."

"Jūs zināt par tiem? Kas tie tādi ir?" vaicāju cerībā saņemt atbildes.

"Svarīgās runas atstāsim rītdienai, labi? Vispirms mums visiem labi jāizguļas."

"Kur mēs esam?"

"Lielvārdē, pie manis mājās. Nāc nu, apsēdies, iedzer tēju," sieviete laipni aicināja.

Es paklausīju, un mēs iegājām viesistabā, kur sieviete nolika manas lietas uz krēsla un lika man apsēsties dīvānā pie žurnālgaldiņa, uz kura bija izkārtotas krūzītes, tējas kanniņa un trauciņš ar cepumiem. Janīna nez kāpēc izraisīja manī uzticību, prātoju, vērodama, kā viņa salej krūzēs tēju.