Es soļoju pa tumšo ielu uz savu dzīvokli, ielikusi rokas jakas kabatā.
Pēkšņi iezvanās mans telefons. Es to izņmu no kabatas un ielūkojos tā ekrānā. Zvana nepazīstamā numurs. Nolemju pacelt.
-Varbūt uzlūko mani, skaistā!-Vīrietis manāmi mainītā balsī vaicā. Es pagriežos uz riņķi un kad pagriežos atpakaļ uz māju pusi-mani satver divas stingras rokas.-Sveika, saldumiņ!-Viņš saka ar to pašu balsi ar kuru pa telefonu.-Papriecāsimies!-Viņš saka. Pa nelielo gaismu pamanu viņa pazīstamos sejas vaibstus...
Alfijs?!?!
-Alfij?!? Ko tu dari?-Satraukti vaicāju.
-To, uz ko šorīt centos tiekties, zaķīt!-Alfijs saka un norauj manu jaku. Viņš iesit man, bet es tikai sadusmojos un iesitu viņam atpakaļ.
-Ku*e!-Viņš izsaucas un cenšas mani atbrīvot no drēbēm. Tikai tagad es saprotu, kas pie velna notiek, tāpēc iespiedzos.
-Lana!-Sadzirdu divas sev ļoti pazīstamas vīriešu balsis. Viens no viņiem norauj Alfiju no manis, otrs iekļauj mani savā apskāvienā.-Esmu te, skaistulīt! Esmu te! Tev blakus!-Eiseks saka un noskūpsta manus matus. Es saritinos pie viņa siltajām krūtīm un joprojām straukti nošņukstos.
-Tu esi maitas gabals, Eisek!-Nočukstu. Eiseks iesmejas.
-Es zinu, mīļā, bet es tev lūdzu piedošanu.-Viņš saka. Es izrokos no Eiseka apskāviena un ierokos pie Greisona pleca.
-Paldies! Paldies jums abiem!-Saku.
-Nāc, nogādāsim tevi mājās!-Eiseks saka un mēs trijatā dodamies pie manis.
-Eisek, ko tu te vispār dari?-Ievaicājos. Puisis pasmaida.
-Meklēju tevi. Atradu!-Viņš saka. Es pasmaidu.
Šķiet, ka spēlējam aklās vistiņas tikai viņi ir divi vadītāji, es viens mucējs... Un neviens no viņiem mani nedabūs...
YOU ARE READING
Eiseka skavās...
RandomEsmu Lana Mc'karelija. Man ir 17 un pēc trim dienām būs mana 18-tā dzimšanas diena. Mans tēvs ir bagāts vīrs! Es ar viņu lepojos un atbalstu viņu pilnīgi visā! Bet es nenojautu to cik tālu tas mani novedīs.
