Izklausās muļķīgi,bet mēs divi-es un Eiseks turpinām staigāt lietū. Eiseks tur manu roku savā un skaļi dungo kādu dziesmu, pārkliedzot lietus skaļo pakšķēšanu, bet ko es? Es smejos par viņu, kā muļķīe Nr 2! Eiseks iegriež mani kā valsī un pievelk mani pie savām krūtīm.
-Es esmu laimīgākais vīrs pasaulē!-Eiseks iekliedzas,liekot manām ausīm džinkstēt. Es iebilstu viņam ribās.
-Man sāp ausis!-Iesmejos un piekļauju savas lūpas, pie viņa mitrajām,siltajām lūpām. Jūtu, ka viņš smaida,tāpēc atraujos no viņa lūpām un parādu viņam mēli.
-Man par šo bonuss!-Viņš saka un sāk skriet man pakaļ.
-Nu ne jau nopietni! Itkā es esmu tava sieva ne?-Skrienot un smejoties vaicāju. Eiseks mani satver(jap! Atkal!) un izskatās manās acīs.-Es gribu parunāt ar Alīsiju.-Nočukstu. Eiseka skatiens kļūst dzelžains.
-Nebojā šo burvīgo mirklī,Lan! Es negribu runāt par Alī!-Eiseks saka. Es iekožos savā lūpā un uzlūkoju Eiseku ar suņuka skatienu.
-Eisek, lūdzu! Lūdzu ļauj, man to izdarīt un viss!-Lūdzos. Eiseks pamāj.
Pēc laba laiciņa.
-Alīsij, es negribu, tev atņemt Eiseku! Es to nedarīšu! Pavadi ar viņu tik daudz laika,cik vēlies! -Saku Eiseka māsai un apsēžos uz viņas gultas.
-Ko tu no tā saproti, stulbene?!?-Alīsija uzbļauj.
-Jā, piedod, es no tā nevaru saprast pilnīgi neko, jo mans brālis gāja bojā tad, kad man bija tikai pāris gadeļi! Es uzaugu ar vainas apziņu, kas mani sagrauza no iekšpuses! Es nomiru līdz ar viņu, Alīsij...es zaudēju viņu, pat normāli neiepazinusi! Man joprojām sāp!!!
ESTÁS LEYENDO
Eiseka skavās...
De TodoEsmu Lana Mc'karelija. Man ir 17 un pēc trim dienām būs mana 18-tā dzimšanas diena. Mans tēvs ir bagāts vīrs! Es ar viņu lepojos un atbalstu viņu pilnīgi visā! Bet es nenojautu to cik tālu tas mani novedīs.
