Mani sauc Ketrīna Stomokeja . Man ir 17 gadi.
Man ir 1bralis . Kuru vārdu zināsiet stāstā. Protams man ir mīloša mamma Linda Stomokeja un tēvs Kārlis Stomokejs. Mani vecāki apprecējās kad es ar brāli vēl nebijām piedzimuši. Kā redzat man ir arī sap...
Iekšā ieskrēja tas pats puisis kuru sākumā satiku. Viņš - ko tu dari pie barveža Es uz viņa paskatījos ar noraudātām acīm. Es - viņš ir miris Es pieklusināta balsi gandrīz čukstā teicu. Viņš nespedams visu sagremot - vvv... Iiii... Ņņņ.. Ššs... Ir miris?
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
Es - man ir ļoti žēl bet, ja viņš ir miris Un es ar to atslēdzos
Tikmēr kāda cita skata punktā. Dzirdēju kādu bļaušanu un pēc tam kop smagu. Nekavējoties sāku iet uz istabiņu kur ievedu to noslēpumaino meiteni .Iegaju telpā apskatījos uz gultu neviena nebija kaut kā dīvaini. Izdzirdēju kādu šņukstam man kaut ap sirdi sarāvas. Paskatījos uz šņukstošo elementu. Tur gulēja barvedis un meitene blakus šnukstot sēdēja. Es - ko tu dari pie barveža? Viņa lēni paskatījās uz mani un grūti runājot čukstēja - viņš ir miris Ne tas nevar būt, tas Nau iespējams ne viņš. Es-vvv... Iiii... Ņņņ.. Ššs... Ir miris? Viņa - man ir ļoti žēl bet, ja viņš ir miris. To pasakot viņa atslēdzas. Meitene guļot izskatījās kā eņģelis kas uz zemes ir nolaidies. Piegāju pie viņas paņēmu rokās un vedu uz savu istabu.
