Noslēpums ( Labošanā)

46 daļa

Brītiņu pabiju istabā un taisījos iet sameklēt dvīņu brāli. Izgāju ārā no istabas gāju uz pirmo stāvu kur atradās virtuve. Iegāju virtuvē pie galda malkojot tēju sēdēja Marika. Sailgojusies pieskrēju pie viņas un cieši apskāvu.
Marika - kas noticis? Necerēju tevi satikt!
Es - nekas... Man bija jau te jaatgriežas.Kad es atgūšu spēkus mēs ar brāli dosimies tālāk.
Marika - zinu ka tas nav īstais iemesls ..vari man uzticēties.
Es - man žēl ka viņu pietiekami nenosargāju...es biju pārāk novārgusi... Piedod man
Marika - par ko?
jau raudādama - par Marijanu... Piedod man nebija spēki... Lai aizstāvētu cilvēku... Un manis dēļ viņš nomira.... Piedod...
Marika - tam bija jānotiek.... Tu nēsi ne pie kā vainīga.  .
Es - kā to saprast?
Marika - mums ar vampīriem ir nenokārtoti rēķini un tādēļ ir tā varētu teikt kari... Bars ar izsīkt domāju ka tu varēsi palīdzēt... Un rast mieru starp vilkačiem un vampīriem..
Es - nezinu vai esu uz ko tādu spējīga.
Marika - tu esi princese drīz tavs tēvs mirs un tu būsi vajadzīga pasaulē...tapat ka pašlaik...
Es-tas ir cēls pienākums ,bet varu pateikt ka mēģināšu rast līdzsvaru pasaulē...
Marika - paldies... Priecājos ka uzradies mežā un palīdzēji manam vīram..
Es - man ar prieks... Marika?
Marika - m?
Es - ir kādas grāmatas par tavu cilti? Vai kaut kas tamlīdzīgs?
Marika - protams..., kaut kas noticis tu spēji padomāt par ko citu bet tieši par to ko domā teu ir bail runāt... Taisnība?
Es - ja... Vienkārši šis vis ir pārdzīvojumu pilns... Ka nespēju nepar  ko citu domāt ..
Marika - kaut kas notika kad nebiju?
Es - ļoti daudz...
Marika - varu zināt kas notika manis prom aiziešanas laikā?
Es - ieradās brāļa bijušā kura bija jāaizsūta uz elli, nomira Marijans, atnāca mans mīļotais cilvēks kurš nomira mans rokas pirms vairākiem gadiem un visas kaites kas bija ar mani atgriezās kopā ar viņu un atmaskoju Gabrielu.
Marika - nāc man līdzi man teu kas jāparāda...
Es- jau nāku !
Mēs izgājām ārā no būdiņas gājām pa kādu iestaigātu taciņu izejot cauri bērzu birzi gar strautiņa malu līdz mēs apstājamies...
Marika -nāc ...zinu ka ir skaisti... Bet tev ir jākustās...
Iegājām iekšā alā tur bija visādi iniciāļi uz sienām, kurus varētu pētīt un pētīt, bet bija tālāk jādodas.. Iegājām kādā telpai līdzīgā istabiņā. Es apstājos
-Tētiņ beidz man kut! 
-Tikai tad ja sakārtosi istabu
-Labi labi tikai beidz
- mīļais atnāc
Sieviete teica saucamais tētis aizgāja atstājot meiteni kārtojot istabu.
- kas noticis?
- viņi nāk !
Sieviete raudam sacīja un pasauca bērnus pie sevis... Atmiņas beigas....
Stāvēju  raudot  istabiņas ieejā .
Marika - šo uzbūvēja tavs tēvs kad vēl nebijāt abi piedzimuši... Bet viņš teu kaut ko atstāja un tavam brālim...
Marika aizgāja pie kāda skapja un izņēma kādu saišķīti kurš stāvējis pamests.. Viņa to iedeva man... Tas bija ļoti smags...
Es - kas tas ir?
Marika - tavs tēvs lika man to teu iedot, bet neteica kas tas ir.  Ļaušu tev pabūt viena ...tiksi līdz būdai pati?
Es tikai pamāju ar galvu viņa pēc neilga brīža pameta mani vienu ar kaut kādu saišķīti... Apsedos gultā un sāku to taisīt vaļā.