Noslēpums ( Labošanā)

44 daļa :stāsts par mani „pagātne"

Ketrīnas skata punkts...

Piecēlos man nenormāli sāka sāpēt vēders. Tomēr tas nebija tikai murgs. Tā bija īstenība. Piecēlos man sarēba galva.
Es - ai
Gabriels - saulīt necelies aukšā
Es - kas notika?
Gabriels - vari man pateikt kas ir Dionisijs?
Es uz brīdi biju transā un tad atsāku darboties.
Es - ko tu teici? ..aizsmakušā balsī teicu .
Gabriels - vari pastāstīt par Dionisiju ?
Es - centīšos... Labi..... Vis sākās kad man bija 14 gadu. Ejot no skolas es viņu vēl nepazinu līdz viņš nebūtu mani izglābis no diviem pedofīļiem. Tā pagāja gads līdz biju ar viņu kopā
Un tad viņš vienkārši pārtrauca man rakstīt atbildēt uz maniem zvaniem,ignorēja tas man ļoti sāpēja nesaprtu kas noticis. Gribējusi saprast kāpēc viņš tā uzvedas. Aizgāju pie viņa, viņa istabas durvis bija vaļā iegāju istabā redzēju ka viņš ir smagi ievainot no kāda rādījuma. Pieskreju pie viņa, viņš teica Piedod....es negribēju teu nodarīt pāri... Tie bija viņa pēdējie vārdi tai vakarā. No tā brīža es nekontaktējos ar draugiem un ģimeni vai nu vienīgi ar savu brāli . Pat uz viņa bērēm neaizgāju biju pārāk sāpināta ka nespēju ar kādu kontaktēties. Tad man uzradās smaga slimība. Domāju ooo varēšu pamest šo zemes virsu. Taču tā nemaz nebija. Es izārstējos, bet man vienalga bija lēkmes par to neviens nezināja izņemot manu brāli. Ar laiku tas vis pazuda, bet kad uzradās Dionisijs manas jūtas pret viņu atgriezas tāpat kā mana slimība.