Likteņa melodija

4.

Saodu ļoti nepatīkamu un sīvu smaku cērtamies man nāsīs. Vēlējos atvērt plakstiņus, bet man tas nekādi nesanāca. Tie bija pārāk smagi.
"Eimij! Tu dzirdi mani? Atver lūdzu acis." Teica kāda balss. Neizklausījās pēc skolas medmāsiņas Klāras vai vietējā dežūrārsta Kloda.
Es centos un beidzot atvēru acis.
Es atrados gaišā un mājīgā guļamistabā. Man pretī raudzījās ārsts Emilio. Pie istabas durvīm, uz krēsla, iemidzis snauduļoja Deivids.
Aiz loga jau valdīja krēsla un pilsētas laternas bija iedegtas. Diez cik ilgi es gulēju?
"Sveika. Es esmu dakteris Emilio Kastaljanos. Vai tev sāp galva?"
"Sveiki. Nē, bet tāda sajūta, ka galva būtu spainis."
"Brīnums, ka tev nav smadzeņu satricinājuma. Pēc tik stipra sitiena tev vajadzētu gulēt slimnīcā. Es atbraukšu rīt. Līdz tam brīdim tev ir gultas režīms. Vēlams ir izgulēties. "
Nepaspēju neko iebilst, kā Deivids jau bija pamodies un ārsts izskrējis pa durvīm.
"Sveika. Tu vēlies padzerties vai kaut ko ēdamu?" Viņa balss bija laipna. Acis dzirkstīja, taču seja savilgta līdzcietīgā smaidā.
"Nē. Es neko nevēlos. Vēlos vien zināt vienu - kur es atrodos?" Jautāju pieklusinātā, bet nedaudz skarbā balsī.
"Tu šobrīd atrodies pie manis. Manā istabā un manā gultā." Es zināju, ka viņš smīn.
Nē, tas nevarēja būt. Kā es to paskaidrošu mātei, un vēl jo vairāk Nikam? Es būšu līķis, ja viņi uzzinās, kur atrodos.
"Paldies, par to, ka nepameti mani vienu, taču man ir jādodas. Gan jau, ka mamma un Niks uztraucas." Noteicu un strauji piecēlos no gultas.
Nepaspēru ne soli, kad man jau sareiba galva un es kritu. Gaidīju, ka stipri atsitīšos pret grīdu vai kādu citu objektu, bet tā nenotika. Es tiku iecelta gultā un apsegta ar mīkstu pledu.
"Tu nekur nevari doties. Izmantojot tavu telefonu, es piezvanīju tavai mātei un pavēstīju par nepatīkamo incidentu skolā. Viņa man paziņoja, ka būs aizņemta ar Toda apcietināšanu, turklāt tavam brālim ir jāstrādā, tāpēc nav kas tevi pieskata. Viņa piekrita, ka tu šeit paliec līdz rītdienas pēcpusdienai, līdz tev atbrauks pakaļ."
Man patīk, ka visu izlemj manā vietā. Dzirdat sarkasmu?
Es neko neatbildēju, vien pagriezos uz otru sānu un iemigu.
Nākamās dienas pēcpusdiena pienāca pat ātrāk nekā cerēts. Lai gan Deivids mani izglāba, es nejutos īpaši labi viņa sabiedrībā. Labi, es jau lielākoties nogulēju, bet tik un tā.
Bija ļoti patīkama sajūta ieiet pa mājas durvīm un iekrist gultā.

Bija pagājusi jau nedēļa kopš notikumiem skolā. Visu nedēļu uz skolu negāju, jo man tas bija aizliegts. Mani gandrīz katru dienu apciemoja Anastasija. Mēs jautri pavadījām laiku un apspriedām jaunumus skolā.
Šodien bija sestdienas rīts. Es sēdēju pie sava spoguļa un pinu bizes, līdz manā istabā iesteidzās mamma.
"Labrīt, Ema! Šodien pie mums vakariņās ieradīsies mana kolēģe Anabella un viņas vīrs ar dēlu. Viņas dēls ir apmēram tavā vecumā. Vakariņas būs svinīgas, tāpēc atbilstoši apģērbies."
"Labi, bet man nav ko vilkt. Tas nozīmē, ka man jādodas pirkt kleita!"
"Labi, nauda ir uz galda. Man ir darīšanas pilsētā, tāpēc būšu pēc dažām stundām mājās. Tevi aizvedīs Niks."
"Labi. Čau."
Noteicu un devos uz garderobi, lai izvēlētos apģērbu un dotos uz veikalu.
Jau trešo stundu staigāju pa veikaliem, bet neko nevaru atrast. Vēlējos jau doties prom, bet redzēju, kā veikala skatlogā ieliek ļoti skaistu kleitu.
Tā bija bēša ar kuplu svārku daļu un dimantiņiem.
Iegāju veikalā un prasīju, kurš izmērs ir tai kleitai. Kā par brīnumu, tieši mans. Es aizgāju uz kabīni un uzlaikoju to. Tā izskatījās perfekti, kā radīta šim vakaram.
Atnācu mājās ap 16.00. Mamma vakariņas bija ieplānojusi 18.00, tāpēc man bija jāsāk taisīties.
Uzliku vieglu meikapu un ieslēdzu lokšķēres. Kā jau katru reizi, lokojot matus es apdedzināju pirkstus. Beigusi darbu ar matiem, devos uz garderobi, lai uzvilktu savu šī vakara ietērpu. Pie kleitas pieskaņoju sudraba kaklarotu, auskarus un rokassprādzi. Kājās uzvilku baltas zamšādas kurpītes.
"Ema, viesi ir klāt. Nāc beidzot lejā."
Mamma sauca no apakšstāva.
"Eju!" Nokliedzu un izsteidzos pa durvīm.
Nemanot bija pagājušas dievas stundas. Es lēni un graciozi devos lejā pa kāpnēm.
Mamma sarunājās ar pusmūža sievieti un vīrieti. Sieviete bija ģērbusies tumši zilā atlasa kleitā, taču vīrietis bija ģērbies baltā uzvalkā. Mamma, kā vienmēr, bija uzvilkusi savu balto, garo kleitu un žilbināja ar savu skaistumu.
Mamma visus aicināja pie galda, kad ēdamistabā iesteidzās arī viņu dēls.
"Ema, iepazīsties. Šis ir Deivids Emanuels Džefersons. Anabellas un Aleksandra Džefersonu dēls."

Hey!
Ja patika, tad nospiežam zvaigznīti⛤
Gribu teikt milzīgu paldies tiem aktīvajiem lasītājiem, kuri pieprasa jaunas daļas.
Kā saka - iedod mazo pirkstiņu, un viņi tev paņems visu roku.😂
Daļs veltīta KitijaIesalniece

💖