Likteņa melodija

8.

Daļa veltīta people114
P.S. Gaidu tavu darbiņu. Tu zini par ko es runāju.

Deivida sk.p.
Mēs sasniedzām kalna virsotni. Devos uz kalna virsotnes vidu, lai noliktu mantas un palīdzētu iekurt ugunskuru. Pār plecu atskatījos uz Eimiju. Viņa mani piesaista tā, kā neviena meitene nav spējīga. Viņa neskrien man pakaļ un mani neuztver kā popularitātes mērķi. Viņa ir īpaša. Es viņas acīs esmu vien iedomīgs kretīns, kas savā ziņā ir pat savādi. Tas man liek justies dīvaini. Viņa ir dzīvespriecīga un nebaidās atbildēt par skarbu, tomēr šodien viņa ir bāla un viņas acīs nemana dzīvesprieku. Pat tad, kad apjautājos kā viņa jūtas, viņa vien pamāja ar galvu. Ja godīgi, tad biju gatavojies tam, ka viņa man bruks virsū ar AK-47 vai tanku - pilnīgi noteikti. Tas nudien bija dīvaini. Viņa savās rokās turēja melnu fotoaparātu un uzņēma kalnu ainavas foto, taču pēkšņi viņa sagrīļojās un saļima.
Spēji pierausos kājās un skrēju pie viņas, saukdams viņas vārdu. Nepaspēju aizskriet līdz kraujas malai, kad redzēju viņas smalko augumu pazūdam no mana redzesloka. Pavēros lejup no kraujas - viņa nebija nokritusi pārāk zemu no kraujas, taču pietiekami zemu, lai būtu lauzts kāds kauls un būtu gūts smadzeņu satricinājums.
Nedomājot steidzos pa kalna takām pie viņas. Kad atskatījos pār plecu, redzēju Eimijas māti sabrukušu manas mātes rokās. Pēc 10 minūšu gājiena biju nokļuvusi pie viņas. Viņa elpoja vienmērīgi un lielas brūces nebija redzamas. Bija redzams, ka viņa ir bezsamaņā, taču tuvākā slimnīca ir vismaz 10 kilometru attālumā. Pa šo laiku bija lejā nosteigusies arī mana māte.
"Ko mēs ar viņu darīsim? Viņa deg kā ugunīs, bet tuvākā slimnīca ir 10 kilometru attālumā." Es prasīju mātei. Šobrīd jutos reāli bezspēcīgs. Man neviens nevarēja palīdzēt.
"Netālu no šejienes ir dziednieces namiņš. Ja mēs viņu aizgādātu līedz turienei, tad iespējams viņa mums spētu palīdzēt."
"Mēģināts nav zaudēts."
Pacēlu saudzīgi meiteni savās rokās. Ja es nezinātu, ka viņa, iespējams, ir smagi savainota un ja es viņu nepazītu, tad nodomātu, ka šī skaistā meitene guļ ciešā miegā.
Pie mums jau bija nonākuši, precīzāk, noskrējuši, Eimijas radinieki, Anastasija un mans tēvs. Uz pleciem viņiem bija mūsu mantas.
Māte mūs vadīja lejā no kalna pa īsākajām takām. Nonācām pie meža. Tajā stiepās nepamanāma, tik tikko iemīta sniega taciņa. Pa to devāmies uz priekšu. Manas rokas jau pamazām sāka sāpēt un tirpt, bet es nepadevos, sakodu zobus un turpināju nest meiteni uz priekšu.
Pēc 15 minūšu gājiena pa šauru taciņu, nonācām pie mazas guļbaļķu mājiņas. Pa tās mazo skursteni kūpēja šaura dūmu strēmelīte. Kaut kur sniegā varēja manīt meža zvēru pēdas.
Es pieklauvēju ar kāju pie durīm. Tās atvēra veca sieviete ar spieķīti.
"Sveiki! Kas tad jūs pie manis šajā laikā ir atpūtis?" Vecenīte pārsteigti jautāja.
"Vai jūs būtu dziedniece? Šī meitene cieta negadījumā. Vai varat mums palīdzēt?" Centos ātri izklāstīt situāciju.
"Jā. Nesiet meiteni iekšā." Vecā sieviete pamāja un atkāpās no durvīm, norādot uz mazu istabiņu.
Ienesu Eimiju istabā un saudzīgi noliku uz gultas.
Sieviete viņu apskatīja, kamēr mēs gaidījām aiz durvīm. Kad viņa parādījās beidzot mūsu skatienam, mēs ielencām viņu ar jautājumiem. Apmēram pēc 2 minūtēm viņa atbildēja.
"Par laimi, viņai, krītot no kraujas, nekas nav lauzts. Tikai viegli sastiepumi. Pēc pārbaudēm liekas, ka smadzeņu satricinājums nav, bet pēc pamošanās galva būs smaga un nebūs ieteicams celties. Viņa ir ļoti stipri nosalusi un dabūjusi plaušu karsoni. Šobrīd viņu nomoka smags drudzis. Varētu būt, ka viņa tuvākās dienas tikai murgos un necelsies. Taču tagad, man vajadzēs divus brīvprātīgos, kas palīdzēs man vārīt zālīšu novārījumus, ko dot viņai ik pēc stundas, man vajadzēs arī divus cilvēkus, kas ies meklēt dažus augus, kuri aug tālāk pa taciņu aiz mājas, un visbeidzot vienu, kas viņai ik pēc 10 minūtēm mainīs kompresi, lai mazinātu drudzi."
"Es vēlos palikt pie viņas un mainīt viņas kompreses. No sava lēmuma es neatkāpšos." Noteicu un iegāju istabā pie Eimijas.
Viņa gulēja nosacīti mierīgi, taču ik pa laikam noraustījās murgos.
Vēlāk no mātes uzzināju, ka Anastasija ar Eimijas māti ir palikušas, lai palīdzētu vārīt novārījumus, taču Niks ar manu tēvu bija aizgājis pakaļ zālītēm. Pametot istabu māte man uzmeta līdzjūtīgu skatienu.
Pavēros uz gulošo meiteni. Atmiņā atausa visi kopā pavadītie mirkļi, lai gan to nemaz nebija tik daudz. Pašu pirmo reizi, kad viņu ieraudzīju ieejot klasē - kā viņa smejās un laimīga čaloja ar Anastasiju. Reize, kad es viņu paglābu no tā kretīna, kurš viņai uzmācās. Toreiz pat īsti nesapratu ko daru, bet galvenais bija paglābt viņu. Pēc tam mani pārņēma bezspēks, kad viņa iekrita bezsamaņā manās rokās un es viņu nesu pie māsiņas. Tā dīvainā diena, kad viņa gulēja manā istabā, manā gultā. Neveiklā reize aizvakar, kad viņa sev aiz pārsteiguma uzlēja sarkanvīnu uz savas bēšās un ļoti skaistās kleitas. Pagājušā nakts, kad piekļāvos viņai, jo viņai sala. Viņa spēj ar mani darīt brīnumainas lietas, tomēr pienāks diena, kad man būs jākļūst pret viņu aukstam kā ledus. Es nedrīkstēšu viņu ielaist savā dzīvē, jo tā viņu pakļaušu briesmām. Tomēr manā varā ir vēl šis mirklis. Šis atvaļinājums.
Pēkšņi viņa sakustējās gultā un izlauza caur lūpām dažus vārdus. Noteikti murgojot, taču tie palika uzstājīgāki un skaļāki.
"Deivid! Glāb mani! Pasargā mani! Lūdzu, Deivid!" Viņas balss klusi, taču pietiekami skaļi, slīdēja pār maigajām lūpām. Klusi un liegi, kā man nezināma melodija.

Hey!
Visus sveicu 2018.gadā!
Jauna daļa tieši gada sākumā.
Nospiežam zvaigznīti un komentējam.

Man ik katrs lasītājs iepriecina mani ar to, ka ir kāds, kas šo murgu lasa. Jūs man patiešām esat dārgi un es novērtēju arī ik katru anonīmo lasītāju💋

Lai laimīgs nākamais gads!
Enija💖