Likteņa melodija

11.

Pamodos jau savā gaišajā istabā. Neierasti katram rītam šajā rītā manā galvā bija pilnīgs tukšums. Tieši tāda pati situācija valdīja arī manā atmiņā. Pēdējais fragments, ko atceros, bija tas, kā es sēdēju pie sava tēva kapa un bēru asaras. Nākamās atmiņas jau bija no šī rīta. Kas notika šo stundu laikā, ka es neatceros pilnīgi nevienu detaļu? Pat man pašai neierasti likās tas, ka māja bija neierasti klusa. Parasti es savā istabā varēju saklausīt mammas sarunas vai brāļa videospēļu veidotās skaņas. 

Nobrīnījos par šādu atskārsmi un devos dušas virzienā. Novilku savu pidžamu un palīdu zem siltā ūdens. Šorīt jutos enerģijas pilna, tāpēc izdomāju, ka derētu sevi palutināt. Uzklāju uz sejas vieglu kosmētikas kārtu, pieturoties pie dabīgā sejas izskata. No sava skapja izvilku biezu, adītu kleitu, kura bija līdz zemei. Pie tās pieskaņoju bordo krāsas zābaciņus uz papēža, kā arī garos auskarus un garu sudraba ķēdīti līdz krūtīm kopā ar sarkano kuloniņu, kuru saņēmu no brāļa savā 18 dzimšanas dienā. Paņēmusi bordo sarkano mugursomu un maku, devos ārā no savas istabas. 

Raitā solī iegāju virtuvē un termokrūzē pagatavoju sev kafiju, lai varētu to paņemt līdzi, kad došos uz skaistumkopšanas salonu. 

Satvērusi savās rokās krūzi, uzliku tai vāciņu, taču atveri, pa kuru dzer, atstāju vaļā, lai kafija varētu atdzist. Uzgāju augšā pa kāpnēm un pieklauvēju pie mammas kabineta durvīm. Tā kā atbildes nebija, devos iekšā kabinetā.

Mamma sēdēja un sarunājās ar kādu jaunekli. Siluets līdzinājās Dilana siluetam, taču ātri aizgaiņāju savas domas no prāta. Dilans bija miris jau četrus gadus, un tas kategoriski nevarēja būt viņš.

"Sveika, mamm! Atnācu pateikt, ka došos uz skaistumkopšanas salonu, tādēļ būšu mājās vakarā, jo vēl vēlāk ieskriešu pie Nastjas. Bučas!" Noteicu un jau grasījos doties ārā pa durvīm, taču uzreiz mani apstādināja mammas balss. Tonis kādā viņa to pateica man nemaz nepatika.

"Eimij, pagaidi. Es vēlos ar tevi nopietni aprunāties. Piesēdi lūdzu!"

Paklausīju un apsēdos dīvānā, kurš atradās netālu no manis. Gaisā valdīja saspīlēta gaisotne, kas lika pārskriet pār ķermeni ļoti nepatīkamiem šermuļiem. 

"Pirms mēs sākam es vēlos tev pateikt, ka saruna nebūs no vieglākajām. Es zinu, cik ļoti tevi satrieca Dilana nāve. Tevi tas gandrīz iedzina depresijā, un mēs tevi tikpat jau kā bijām zaudējuši, tomēr es tev gribu kaut ko pavēstīt."

"Kāds sakars šai sarunai ir ar Dilanu? Mēs šo tēmu slēdzām jau pirms vairākiem gadiem. Vai tiešām ir jāpārcilā šīs atmiņas gadu no gada, lai man un citiem sāpētu? Tu taču zini, cik ļoti grūti man bija pārdzīvot viņa nāvi. Visu vēl vairāk pasliktināja fakts, ka es vienīgā izdzīvoju. Mani katru gadu moca vainas sajūta. Es varēju būt viņu visu vietā. Viņi vēl varēja būt dzīvi, mamm. Tu zini, ka es vēl murgoju ik nakti, pārdzīvoju visu atkal un atkal. Kādēļ tieši tagad tev tas viss ir jāceļ gaismā? Vai tiešām mēs to visu nevaram noglabāt atmiņas nostūros un aizmirst? Vai tas ir par daudz prasīts?"

Lai vai kā es negribēju raudāt, asaras no manis spiedās laukā. Visus šos gadus es biju centusies aizmirst notikušo. Man tas lieliski izdevās, bet vienmēr kādam tas ir jāceļ gaismā. Es dienu no dienas dzīvoju, zinot, ka biju vienīgā, kas izdzīvoja. Es arī gribēju tajā brīdī nomirt, lai man nesāpētu un nebūtu vainas apziņas.

"Es zinu, ka tev sāp un nav viegli, tomēr nesen es atklāju dažus faktus, kas liek domāt, ka avārija bija noorganizēta. Netālu no notikuma vietas tika atrasti sarūsējuši spaiki, kas tur varētu būt atstāti pirms apmēram četriem gadiem. Ekspertīzē tika noteikts, ka riepas bija sadurtas, taču netika atrasti priekšmeti, ar kuriem tika sadurtas riepas. Vēl jo vairāk, visas aizdomas krīt uz Džefersonu ģimeni, precīzāk, Deividu. Šobrīd tiek atsākta lietas izmeklēšana. Es ļoti ceru, ka Deivids tur nav iesaistīts."

"Man ir vienalga, kas ar viņu notiek. Ja viņš ir vainojams manas mīlestības un ģimenes locekļu slepkavībā, tad es viņam atriebšos un ienīdīšu viņu. Viņš tiks pazudināts no šīs zemes virsas uz visiem laikiem."

"Lai tā būtu. Manos spēkos nav tevi apturēt, jo es zinu, cik ietiepīga tu esi, taču vispirms aprunājies ar šo jauno cilvēku."

Māte noteica un uzsmaidīja man. Puisis, kurš sēdēja visu sarunas laiku ar muguru pret mani, pagriezās. Es biju šokā. Man pretī vērās Dilans. Tas Dilans, pie kura kapa es vēl vakar raudāju. Tas Dilans, kurš bija mana pirmā mīlestība, labākais draugs un kuru es zaudēju pirms četriem gadiem autoavārijā. Tomēr tas nevarēja būt viņš. Es pati savām acīm redzēju, kā viņu aprok.

Viss notika tik pēkšņi. Es paliku bez vārdiem.

 "Eimij, šis ir Darels. Dilana dvīņu brālis. Visu savu dzīvi Darels pavadīja Brazīlijā pie tēva, tāpēc mēs nekad nebijām par viņu dzirdējušas vai satikušas viņu. Darels ieradās šeit pirms mēneša, kad uzzināja par sava brāļa nāvi."

Tikai tagad es ievēroju atšķirību starp Dilanu un Darelu. Darels bija lielas miesasbūves un ļoti iededzis. Viņam bija tumši mati, taču tikpat gaišas un sirsnīgas acis kā Dilanam. Dilans vienmēr bija bāls kā līķis, un mati bija vismaz 3 toņus gaišāki. Viņi bija ļoti līdzīgi, bet ne tik līdzīgi, lai viņus varētu sajaukt.

"Sveika, Eimij! Man Dilans bija daudz par tevi stāstījis. Es ļoti ceru, ka arī mēs spēsim kļūt par labiem draugiem. Man ir žēl, ka tev bija šis viss jāpārdzīvo."

Pat viņu balsis bija līdzīgas. Zemas un maigas, kā simfonija manām ausīm. 

"Kāpēc Dilans nekad nevienam nestāstīja par tevi?"

"Mēs paši nemaz nezinājām par savu eksistenci. Man tēvs bērnībā stāstīja, ka māte ar brāli gājuši bojā neilgi pēc dzemdībām, taču Dilanam vienmēr teica, ka tēvs gājis bojā karā, taču brālis nomiris ceļa negadījumā. Mēs nejauši atradām sevi sociālajos tīklos. Tā uzzinājām , ka esam dvīņi. Viņš brauca ciemos un daudz par tevi stāstīja. Biju priecīgs, ka viņam ir tik laba draudzene. Nākamajā tikšanās reizē es uzzināju, ka strap jums kaut kas ir. Man neviens nepaziņoja ar avāriju. Dilans nebrauca ciemos un nedeva arī nekādu ziņu par sevi. Reiz kādā rakstā es uzzināju, ka viņš ir miris. Sazinājos ar tavu māti un atbraucu, lai satiktu tevi. Kad devos uz kapsētu, redzēju, kā tu raudi. Kad piegāju tev klāt tu mani ieraudzīji, izteici Dilana vārdu un noģībi. Es tevi atgādāju mājās un tu tā arī nepamodies. Un te nu mēs esam šodien."

Dīvaini, ka es neatcerējos vakardienu, Tomēr pēc Darela stāstījuma atmiņa atausa neskaidri fragmenti. Pēkšņi es atcerējos visu. Neticami, ka es viņus varēju sajaukt, Viņi taču nemaz nav līdzīgi.

"Labi, tas nu ir skaidrs, bet, kas notiks ar vainīgajiem, ja viņus atradīs."

"Šobrīd notiek izmeklēšana. Visas aizdomas krīt uz kādu mīklainu uzņēmumu, kuras vadītājs reiz bija ļoti tuvs draugs tavam tēvam. Džefersonu ģimene masveidā iepērk viņu produkciju, tāpēc aizdomas krīt arī uz viņiem. Šobrīd ir ļoti daudz neskaidrību, tomēr es ceru, ka varēsim šo lietu atrisināt. Tagad mēs varētu doties padzert tēju."

"Diemžēl man būs jāatsakās. Man ir jādodas pie Artas. Es nu došos"

Noteicu un pametu mammas kabinetu. Pulkstenis gaiteņa galā rādīja, ka man ir piecpadsmit minūtes atlikušas līdz pierakstam salonā. Paķēru mašīnas atslēgas no skapīša un devos mašīnas virzienā. Iekāpu mašīnā un mēroju ceļu līdz salonam. 

Piebraukusi pie salona, izkāpu no mašīnas un devos iekšā salonā. Mani sagaidīja laipnā uzņemšana. Devos uz savu ierasto vietu un ļāvos trīs stundu garajām procedūrām.

Salonu pametu ļoti laimīga un apmierināta. Biju savedusi sevi kārtībā un biju arī apdomājusi visus pēdējo dienu notikumus. Izlēmu paziņot Anastasijai, ka neieradīšos pie viņas, jo man ir kas darāms. To nevar atlikt uz vēlāku.

 Varbūt es šobrīd izdarīšu sliktāko izvēli savā mūžā un to nožēlošu, taču šobrīd tas man liekas labākais variants.