Likteņa melodija

15.

DŽESAS SKATPUNKTS

Bija jau pagājušas vairākas stundas kopš baisā negadījuma. Mēs visi sēžam pie mazās palātas durvīm, gaidot, kad aiz stūra parādīsies kāds ārsts, kas varētu mums pavēstīt kā klājas Eimijai. Lai gan visi bijām mazliet nomierinājušies, neviens pat nebija iedomājies, ka kāds par to varētu paziņot Eimijas ģimenei.

"Varbūt kādam no mums vajadzētu paziņot par notikušo Emas ģimenei? Viņiem ir jāzina." Klusumu pāršalca mana balss, kas izklausījās kā vārgs peles pīkstiens.

Visi pacēla galvas un paskatījās ar mani. Dominiks lēni pamāja ar galvu un devās durvju virzienā. Viņam bija vislabākais kontakts ar Emas ģimeni, kā nekā Niks bija Dominika labākais draugs vairākus gadus. Tiklīdz noskanēja klikšķis, kas ziņoja par durvju aizvēršanos mēs nolaidām galvas un turpinājām vērot nespodri baltās flīzes. Telpā valdīja dīvains klusums, kas nebija neērts un nepatīkams, bet savā veidā pat mierinošs. Gluži kā klusums pirms vētras.

Iespējams bija pagājusi pus stunda vai arī jau vairākas stundas, kad atvērās operāciju zāles durvis un uz palātu tika aizvesta Ema. Viņas seja bija bāla kā krīts un ķermenis nedzīvi gulēja uz ne tik pievilcīgās gultas. Seju ieskāva spilvens, kurš bija daudz par lielu šai gultai. Tūlīt aiz māsiņu karavānas gāja arī ārsts.

"Diemžēl viņai bija sākusies nopietna asiņošana, kas apgrūtināja mūsu darbu. Par nožēlu mugurkauls un muguras smadzenes ir ļoti smagi cietušas. Pastāv vien piecu procentu iespēja, ka jaunā meitene jebkad spēs staigāt. Šobrīd ir jāpaiet dažām stundām, lai varētu precīzi noteikt diagnozi. Man ir patiesi žēl."Ārsts, novilkdams masku, noteica un aizgāja.

Tajā brīdī mana sirds salūza. Viņa vairs nekad nespēs izbaudīt savu dzīvi visā pilnībā. Tas viss viņai ir liegts muļķīgu sacensību dēļ. To sacensību dēļ, uz kurām mēs viņu pirms dažiem gadiem pavilkām. Mūsu dēļ.

Pie palātas bijām gaidījuši jau apmēram divas stundas, kad uzgaidāmajā telpā iesteidzās Niks un Eimijas mamma. Viņi bija ļoti bāli un uztraukušies. Ema vienmēr bija bijusi viņu mazā princesīte.

"Kas notika? Kā viņai ir? Ko viņa vispār meklēja sacensību laukumā?" Eimijas mamma uzdeva simtiem jautājumu, viņas balss tonis izteica vilšanos un dusmas vienā piegājienā. 

Kad Dominiks bija apskaidrojis situāciju un Eimijas mamma patērējusi neskaitāmi daudz spēkus, lai mēģinātu iekaustīt Dominiku, atvērās palātas durvis un no tām iznāca māsiņa. Palātā uz 10 minūtēm drīkstēja ieiet divi cilvēki. Pēc kārtīgas apspriešanās nolēmām, ka iešu es un Eimijas mamma.

Kad pavēru palātas durvis, manā priekšā bija ļoti maza, gaiša telpa. Tajā atradās nakts skapītis, gulta, kurā bezsamaņā gulēja Ema un mazs dīvāniņš. Pie Emas bija pieslēgti neskaitāmi vadi, kas mērīja sirds ritmu, elpošanu un spiedienu. Labās rokas vēnā bija ievietota katetra, pa kuru tika laista sistēma. Pati Ema bija bāla. Uz rokām bija vērojami lieli zilumi, zem acīm bija maisiņi.

Tā nebija tā Ema, ko es pazinu jau daudzus gadus, kura man bija palīdzējusi tikt pāri daudzām lietām, kura mani vienmēr atbalstīja un stājās man pretī, kad pati saviem spēkiem nespēju nākt pie prāta. Tā bija mana dvēseles māsa. Mēs veidojām vienu kopumu, kuru bija grūti šķirt, taču kā lai tagad dzīvoju, ja zinu, ka tas viss, iespējams, notika manis dēļ? Kā lai es viņai pasaku, ka viņa iespējams nekad vairs nevarēs staigāt un skriet? Ka viņa ir sakropļota un nolemta visai savai dzīvei?

No manām pārdomā mani izrāva Emas mammas balss:

"Vai tu, lūdzu, nevarētu pasaukt Niku? Esmu pārliecināta, ka viņš gribētu kaut mazliet pabūt ar mazo māsu."