Likteņa melodija

13.

Viens. Divi. Trīs. 

Noskan svilpe, sarkanais karodziņš nopliv gaisā vien uz mazu sekundes simtdaļu kādas meitenes rokās, un divas sporta mašīnas traucas uz priekšu.Atskan skaļi saucieni no publikas puses. Lielākā daļa klātesošo nav braucēji. Visas sacensības veido komandas darbs, tādēļ vairāk nekā puse ir tā teikt darbinieki. Vien pelēkais putekļu mākonis smacīgajā gaisā paliek kā īslaicīgs pierādījums par to, ka šeit reiz bija divas mašīnas, kuras ir devušās vienā no neskaitāmajiem braucieniem. Noskan skaļi dārdi un cilvēku pūlis ielenc uzvarētāju. Nemaz neticas, ka reiz šī bija manas ikdienas neatņemama sastāvdaļa.

Paiet neilgs brīdis līdz sevi piespiežu izkāpt no mašīnas. No sākuma jūtos ļoti neiederīga starp šiem cilvēkiem. Nav jau brīnums, jo šeit visi ir ģērbušies ļoti plāni. Es vienīgā esmu ģērbusies kā mūķene. Manu uz manu pusi pavīdam dažus skatienus, kuri nemaz neliekas glaimojoši. 

Ir pagājis ilgs laiks, bet nekas nav mainījies. Pēdējo reizi ziņu no savas komandas saņēmu pagājušajā mēnesī. Kārtējais aicinājums sēsties pie stūres, cīnieties uz dzīvību vai nāvi naudas dēļ.  Toreiz atteicu, jo biju satikusi Deividu un sacensības galīgi nebija prātā. Rozā brilles, kuras nu ir kritušas, rādīja pa visam citu pasauli. Ne šīs sacensības. Šobrīd tās liekas labākais risinājums, lai atvieglotu savas sāpes un izvēdinātu galvu. Noderētu vismaz divas minūtes, kuru laikā es nedomātu par lietām, kas šobrīd risinās man apkārt.

Šo divu gadu laikā nekas nebija mainījies. Pie starta, kā vienmēr, atradās Melisa. Tieši viņa bija atbildīga par sacensību norisi. Lai gan šo visu aizsāku tieši es. Kā vienmēr pie kamerām sēdēja mūsu mazais zubrītis Airo, Džesas brālis. Vārda tiešākajā nozīmē Airo varēja dēvēt par maziņu, jo nesen viņam apritēja 11 gadi. Zināju, ka viņš mani ir jau kamerās pamanījis, jo es izceļos uz visu fona, tāpēc paņēmu telefonu un uzrakstīju viņam ziņu.

"Sīci, ja kādam pateiksi kaut vārdu, ka esmu šeit, vari atvadīties no sava darba, kurš tev ienes pusotru tūkstoti zaļos katru dienu, vai saprati?"

"Muti turu ciet. Bad bitch is back on track?"

"Yes, Darling"

Kā es mīlu šo sīko. Vai viņš nav kolosāls? 

Aplūkoju apkārtni un devos savas garāžas virzienā. Nonācu pie ļoti nomaļas nojumes ar sarūsējušām durvīm. No tās iekšienes kā vienmēr skanēja skaļa mūzika un manu komandas biedru smiekli. Saņēmusi visu pēdējo drosmi, atrāvu durvis vaļā un spēru soli iekšā. Uz mani tika pavērsti visu acu skatieni. Džesa muti virināja kā mēma zivs, Letija apraudājās, Mia atsita galvu pret mašīnas kapotu. Vien Dominiks un Braens mani ievilka ciešā apskāvienā un nemaz nedomāja laist vaļā.

"Es varētu palūgt mazliet gaisa? Es tūlīt atslēgšos, ja jūs, pamuļķi, mani neatlaidīsiet. Cik zinu, tad braucēju jums tā katastrofāli trūkst." Čukstus noteicu un nedaudz pasmējos. 

Apskāviens kļuva ļoti vājš, bet nepagāja ne sekunde, kad visas meitenes jau bija ap mani. No sākuma es tiku iedunkāta, tad sabučota, apskauta un aplieta ar asarām un kliedzieniem.

"Kur tu biji palikusi vecā? Kāpēc tu neteici, ka atbrauksi? Velns, kā es tevi gribu nosist. Tu atkal brauksi? Nu sāc runāt Eimij!"

"Pirmkārt, ļaujiet man uzelpot. Otrkārt, es nemaz nezināju, kur braucu līdz attapos šeit. Treškārt, jums būtu jāzina, ka man nepatīk, ka man uzdod simts jautājumus vienā rāvienā."

Noteicu un apsēdos Dominikam klēpī. Nepārprotiet mani. Dominiks man ir kā vecākais brālis, kurš pat Nikam sados pa kaklu, ja būs vajadzīgs. Tikai viņš vienīgais mani saprata, kad nomira Dilans, jo divas nedēļas pirms tam nomira mūsu komandas dalībniece Žanete, kas viņam bija kā labākais draugs un mīļotais cilvēks vienā personā.

Kad bija pagājis labs laiks stāstot par to, kas noticis bija pa visu šo laiku, es devos pārģērbties.

Joprojām šeit atradās mans skapītis ar lietām, kuras man bija nepieciešamas kā braucējai. Atvēru mazo skapīti un izvilku somu, kurā atradās mans apģērbs. Kad biju nonākusi ģērbtuvē, novilku savu šīs dienas apģērbu un uzvilku to, kas atradās manā zilajā somā. Tur atradās kroptops, kurš knapi nosedza manas krūtis, džinsu šortiņi ar mežģīnēm un manas ērtās kedas. Lai papildinātu savu tēlu, ieliku ausīs zelta riņķus, uzvilku keponu un savus matus izlaidu pār pleciem. Ieskatījos spogulī. Tieši šī bija tā meitene, kuru tik ļoti mīlēja tētiņš. Pagriezu galvu un aplūkoju savu tēvu Antonio Redvudu - visu laiku labāko ielu braucēju.

Kad iznācu no mazās, smacīgās telpas, kurā neviens izņemot mani un Dominiku nespēra savu kāju, visu skatieni mani aplūkoja no matu galiņiem līdz papēžiem.

"Esi gatava braukt? Nemaz neliekas, ka ir pagājis tik ilgs laiks, kopš pēdējo reizi brauci. Nemaz neesi mainījusies." Mia sacīja ar smaidu uz lūpām.

"Protams. Kur ir mana skaistulīte?" Jautāju.

Atlika vien pagriezt skatienu, lai redzētu mašīnu, kura bija pārklāta ar baltu pārklāju.

"Vakar savedu pēdējās detaļas kārtībā. Pēdējā braucienā tu to pamatīgi iedunkāji. Ne velti tikai drosmīgie grib ar tevi braukt. Cik čaļu sirdis un ego esi jau salauzusi līdz ar viņu mašīnu kapotiem?" Mia man jautāja, pārējiem vien pasmejoties.

"Nav ne jausmas. Gan jau pāris simti būs. Es jau ta' mierīga esmu. Labāk pastāstiet, cik kovboju degunus ir salauzis Demo? Pajautāju meitenēm un uzmetu skatienu Dominikam. Šo iesauku es viņam iedevu jau tad, kad vēl kā bērni ielu sacīkstēs staigājām līdzi saviem vecākiem. Šodien tikai vēl Mias mamma labo mašīnas un Džesas mamma šad tad brauc. Pārējiem vecāki ir aizgājuši no ielu sacīkstēm vai miruši.

Piegāju pie pārvalka un strauji to norāvu nost. Skatam atklājās tumši sarkanais Dodge Challenger. Ko tik ar šo mašīnu nav gadījies piedzīvot. Pat nostaļģija pārņēma.

Viegli atvēru durvis un ieslīdēju ādas klātajā salonā. Bija dīvaini pieskarties stūrei.Iedarbināju mašīnu. Atskanēja viegls rūciens un manā priekšā garāžas durvis atvērās. Piespiedu gāzes pedāli un liku mašīnai izkustēties no vietas. 

Kad biju nonākusi jau pietiekami tuvu startam, atstājusi pamatīgu putekļu mākoni aiz sevis un novietojusi mašīnu, visi skatieni jau bija pievērsti man un visos kā vienā varēja redzēt neticību un izbrīnu. Jutu, ka man kāds pienāk pie muguras. Kad pagriezos sastapu Melisu.

"Nu ko? Back on track?"

"Jā. Ja godīgi, tad sen bija laiks. Palūdz Airo, lai izsludina, ka esmu gatava sacensties."

"Nebūs pat jāpaziņo. Ir viens braucējs, kurš uzradās pirms dažiem mēnešiem. Viņš vēlas riskēt un braukt ar tevi."

"Lai notiek. Tiekamies pie starta" Noteicu un pasmaidīju.

Iekāpu mašīnā un devos starta virzienā. Cilvēku pūlis pašķīrās, manā priekšā atsedzot jau pazīstamu trasi. Visvieglākā, bet tajā pašā laikā vissarežģītākā.

 Ieelpoju un izelpoju.

 Pagriezu galvu, redzot, ka blakus apstājās Nissan GT-R  zilā krāsā.  Mašīna bija laba, bet manu pārspēs tikai tad, ja tas autobraucējs ir jucis un ievietojis savā mašīnā nitroglicerīnu.

Pagriezu galvu, lai aplūkotu braucēju. Manas acis, tāpat kā viņa, iepletās no šoka. Vai mums vienmēr būs jāsatiekas šādās situācijās. Vai man nekad nebūs miera no viņa?

Nedaudz īsāka daļa nekā parasti. Izsakiet minējumus komentāros, kas ir šis noslēpumainais braucējs? Lūdzu nospied arī zvaigznīti. Neesi anonīms.