Likteņa melodija

9.

Eimijas sk.p.
Man nebija ne jausmas cik ilgi biju gulējusi, līdz atvēru acis un saskatīju istabā neskaidrus apveidus un mēbeļu siluetus. Pēdējais, ko atcerējos, bija kritiens bezdibenī, kad mani bija pārņēmis murgs.
Redze lēnām atguva fokusu un es spēju saskatīt sev tuvumā esošos cilvēkus. Man pie gultas sēdēja māte, taču istabas stūrī uz maza dīvāniņa gulēja Deivids.
"Mamm." Pār manām lūpām nāca kluss vaids.
Māte tūlīt pacēla acis, un lūpu kaktiņi savilkās plašā smaidā.
"Ema, manu princesīt. Tu beidzot esi pamodusies." Viņa izdvesa priecīgi.
"Cik ilgi tad es gulēju?"
"Tu biji bezsamaņā 3 dienas. Mēs jau zaudējām cerības vēl reizi ieraudzīt smaidām." Viņa teica.
Vai tiešām es biju gulējusi tik ilgi. Man šķita, ka būtu pagājušas vien dažas stundas.
Izspiedu vārgu smaidu uz lūpām un centos piecelties sēdus. Tiklīdz to mēģināju, smagi atkritu spilvenos. Likās, ka pa galvu saņēmu triecienu ar āmuru, taču tajā laikā būtu vēl kāds, kas pielietotu džudo paņēmienus pret manu vārgo ķermeni, jo caur to izšāvās sāpju vilnis.
Māte lēni piecēlās no krēsla un devās ārpus istabas.
Palūkojos laukā pa logu, aiz kura lēni, lielām pārslām, krita sniegs. Tālumā bija redzams biezs mežs, kas tā vien vilināja ar savu burvību.
Nemanot mans skatiens jau bija paspējis aizklīst līdz istabas stūrim. Mani vēroja acu pāris. Deivids jau bija pamodies. Viņš lēni piecēlās un nāca manā virzienā.
"Sveika. Kā jūties?" Viņš klusi jautāja.
OMG! Tā balss. Eimij, dari kaut ko!
Vai mana zemapziņa kaut reizi varētu turēt savu muti aizvērtu? Tā krīt uz nerviem, ka pašās nopietnākajās situācijās viņa pamostas un ierunājas.
Starp mani un viņu nekas nevar būt. Es nemaz to nepieļautu, jo man jau kopš 7.klases patīk Adrians.
"Sveiks. Jūtos tā, itkā būtu kārtīgi sakauta cīņas laukā." Atbildēju.
Cīņas laukā? Tu nopietni? Domā taču ar galvu!
Ja tā padomā, tad tik tiešām tā nebija normāla atbilde.
"Es jau domāju, ka vairs nedzirdēšu tavu humoru un pasakaino sarkasmu."
"Noilgojies pēc manis? Esmu līdz sirds dziļumiem aizkustināta. Tūlīt man jau asaras sāks birt." Sarkastiski noteicu. Sacerējās čalīts.
"Bet ja nu metam sarkasmu pie malas, tad jā. Kad redzēju tevi bezsamaņā, man paskrēja gar acīm visi kopā pavadītie mirkļi. Tā reize, kad glābu tevi no....." Viņa monologs pārtrūka brīdī, kad istabā ienāca māte ar paplāti, uz kuras atradās zupas bļoda un mani mīļākie salāti.
"Atvainojos, ka iztraucēju jūs, bet Eimijai ir jāpaēd."
Paplāti mamma novietoja uz galda un devās ārā no istabas. Es lēni pietrausos sēdus, lai gan nejutos īsti labi.
Deivids bija tik laipns un novietoja paplāti uz manām kājām, taču piederumus man nepasniedza.
"Padosi man lūdzu karoti?"
"Nē, tu vēl neesi pietiekami stipra, lai pati ēstu, tādēļ es tevi pabarošu."
"Nu nē. Nemaz neceri Kretīn. Es pati sevi varu pabarot."
"Eimij, nespītējies. Tu šobrīd uzvedies kā mazs bērns."
"Kā gribu, tā uzvedos. Ja tev kas nepatīk, tad ej ārā. Durvis ir tur, taču pirms to dari, padod man piederumus, lai varu netraucēti paēst." Noteicu un norādīju uz durvīm . Es taču pati par sevi varu parūpēties. Man nav vajadzīga viņa palīdzība.
"Nē. Kamēr tu nepiekritīsi, tu neēdīsi."
Tieši tajā brīdī mans vēders izdomāja signalizēt, ka grib ēst. Lieliski, vienkārši lieliski.
"Labi, bet tikai šoreiz. Tev ir uzsmaidījusi veiksme." Es padevos.
Ar katru apēsto karoti es sāku justies kā normāls cilvēks. Taču vēderu nepameta dīvaina sajūta, kas uzplaiksnīja ik reizi, kad Deivids man tuvojās, lai iebāztu karoti mutē. Mūsu skatienu ik reizi uz īsu brīdi satikās, bet es novērsos, jo viņa skatiens lika man sarkt.
Paēdusi es jutos nogurusi. Devids nolika paplāti uz galda un padeva man salveti. Es noslaucīju muti un iekārtojos atpakaļ sākotnējā pozīcijā. Viņa roka un augums lēnām tuvojās man, un es jutu kā vaigos sakāpj karstums un es sarkstu. Viņš viegli ar pirkstu galiem pieskārās manam lūpu kaktiņam un notrausa kaut ko.
"Tev bija palikusi dille uz lūpu kaktiņa." Viņš noteica.
Viņš bija tik tuvu man, ka viņa elpa patīkami kutināja manu seju.
Mans skatiens aizslīdēja līdz viņa lūpām un manī parādījās arvien lielāka vēlme viņu noskūpstīt.
Nu dari to. Skūpsti! Tu taču to gribi!
Tiešām es to gribēju un ar vienu strauju kustību savienoju mūsu lūpas skūpstā. Deivids no sākuma bija apjucis, bet vēlāk jau atbildēja tam.
Kas gan to būtu domājis, ka notiks, kas šāds mūsu starpā?

I'm back.
Nospied lūdzu zvaigznīti un izsaki par šo daļu domas komentāros.

Ly❤
Enija💖