Likteņa melodija

5.

Es pārklausījos, vai kā? Nu nevar būt. Vēlreiz palūkojos uz pusi un sapratu, ka man neizlikās. Manā priekšā tik tiešām stāvēja izskatīgais puisis ar okeānzilajām acīm.
Vīns, kurš tobrīd atradās stikla glāzē, nu jau atradās uz manas jaunās kleitas. To pleķi taču varēs iztīrīt, vai ne?
"Ak Dievs! Cik es esmu neveikla! Atvainojiet, bet es došos pārģērbties." Noteicu un, piecēlusies no galda, devos uz savu istabu pārvilkt kleitu.
Iegāju istabā un aiztaisīju aiz sevis durvis.
Devos uz vannas istabu un iemērcu kleitu ūdenī, kam bija pievienots traipu tīrīšanas līdzeklis. Es ļoti ceru, ka tas palīdzēs iztīrīt vīna traipu no gaišās kleitas. Kā nekā tā man izmaksāja 200 €.
Uzvilku sarkano, garo atlasa kleitu un devos atpakaļ pie viesiem.
Nogājusi lejā, vēl jo projām nemanīju pie galda vai tā apkaimē Niku.
"Māmiņ, kur ir Nikijs?"
"Ema. Niks mums pievienosies atpūtas kūrortā Alpos. Anabella mūs tur uzaicināja. Piedod, ka aizmirsu tev pateikt. Tur mēs pavadīsim brīvdienas."
"Es došos krāmēt koferi, tādā gadījumā. Es drīkstu līdzi sev ņemt Nastju? Lūdzu?" Uztaisīju savas kucēna actiņas un jautāju mammai.
"Labi, ja vien Deivids un Anabella neiebilst."
"Vai drīkstu?" Pievērsusies Deividam un Anabellai jautāju.
"Protams, jo vairāk jo jautrāk, ne?" Vaicāja Anabella.
Pamāju piekrītoši ar galvu un devos uz savu istabu krāmēt koferi.
Ienesos savā istabā un uzspiedu Anastasijas nummuru. Pēc vairākiem pīkstieniem atskanēja viņas balss.
"Hey, Čikorita! Brauksi ar mani šovakar uz Alpu kūrortu?"
"Привет, мой Амигос. Незнаю. Там он тоже будут? Если да, тогда я небуду. (Sveika, mans Amigos. Nezinu. Viņš tur arī būs? Ja jā, tad es nebraukšu)"
Tā, ir galīgi slikti. Ja jau Nastja ar mani sāk runāt krieviski, tad viņai ir lielas sirdsāpes.
"Да. Што ти опять узнала про ево?" (Jā, būs. Ko tu par viņu atkal uzzināji?)
"У нево есть другая. Ты ето понимаешь? Я ему больше не нужна, потому я нехочу ево видеть. " (Viņam ir cita. Es viņam vairs neesmu vajadzīga, tāpēc es negribu viņu redzēt.)
"Ты про Диану говориш? Она наша двоюрадная сестра. Я тебя жду к себе через час." (Tu par Diānu runā? Viņa ir mūsu māsīca. Es tevi gaidu pie sevis pēc stundas.) Noteicu un nometu klausuli.
Reizēm man tās viņu drāmas ir līdz kaklam. Ja toreiz pārpratuma dēļ viņi nebūtu izšķīrušies, tad man te nebūtu jāspēlē pa divām frontēm. Man jāpanāk, lai viņi atkal ir viens laimīgs un iemīlējies pāris.
Sakravāju savu koferi, un uzvilkusi ērtākas drēbes devos pie viesiem.
"Es sakravāju savu koferi. Nastja būs šeit pēc studas. Man jau atkal bija jāklausās viņas pārdzīvojumos par to, ka Niks sev ir dabūjis citu, lai gan tā bija tikai Diāna. Es to vairs nevaru izturēt. Arī man sāp, ka viņi nav kopā." Noteicu mammai un apsēdos pie galda.
"Tad tev ir jāpalīdz viņiem salabt. Mēs tur ciemosimies divas nedēļas, jo tā tikko nolēmām. Lai Deivids tev arī palīdz. " Mamma nedaudz iesmējās un  maigi saspieda manu plaukstu.
Palūkojos uz viņa pusi un jau atkal sastapos ar viņa skatienu. Šoreiz tas bija tik nenolasāms. Parasti tajās varēja saskatīt kaut nedaudz prieka vai skumju, bet tagad? Tagad tajās nevarēja nolasīt neko.
Stunda pagāja nemanot pļāpājot par daž ne dažādām lietām. Pie durvīm atskanēja kluss klauvējiens, tātad Nastjuša ir klāt. Piecēlos un devos atvērt durvis.
Manā priekšā nebija diez ko patīkams skats. Nastjai zem acīm bija zili un uztūkuši riņķi no stundām ilgas raudāšanas. Matus viņa nemaz nebija pacentusies sataisīt.
Ielaidu viņu iekšā pa durvīm, un mēs devāmies uz manu istabu.
"Tu tiešām tik ļoti pārdzīvoji par Diānu, ka nevarēji beigt raudāt? Sēdies, es tevi savedīšu kārtībā."
Viņa nemaz necentās atbildēt vai man iebilst, jo zināja, ka tam nav jēgas.
Pēc apmēram stundas ilga darba Anastasija beidzot izskatījās pēc cilvēka.
"Meitenes, nāciet lejā! Mēs braucam."
Pa durvīm ienāca mamma un noteica.
Paņēmu telefonu, un devāmies uz vestibilu.

Pamodos no tā, ka mani kāds purināja. Atvēru acis un sastapos ar saules gaismu. Mēs bijām jau atbraukuši līdz kūrortam.
Savilku ciešāk savu bēšo mēteli un izkāpu no mašīnas. Kāds te ir aukstums. Es nosalšu.
Iegāju mājā un gribēju doties uz savu istabu, taču apjēdzu, ka nemaz nezināju, kur tā ir.
"Anabella, vai jūs lūdzu nepateiktu, kur atrodas mana istaba?"
"Eimij. Pirmkārt, uzrunā mani uz tu. Otrkārt, seko Deividam. Jūsu istabas ir tieši pretī viena otrai."
Kāpēc man tā neveicas? Negribīgi, taču piekrītoši pamāju ar galvu un sekoju puisim. Viņš mani pievelk un ieintriģē, taču tik pat stipri no sevis atgrūž, jo skolā viņš ir cits cilvēks, taču vecāku klātbūtnē pavisam cits cilvēks. Viņš mani atstumj no sevis, jo zinu, ka viņš ir karsts un es atkal varu apdedzināties. Kas ar mani notiek? Es zinu, ka tas ne pie kā laba nenovedīs, ja es ar viņu runāšu vai vispār komunicēšu. Tas ir nolemts. Lai vai kā man to negribētos, man viņš ir jāatgrūž.
Pa šo laiku jau biju nemanot nonākusi pie savas istabas durvīm.
"Šī ir tava istaba. Ja tev kas ir vajadzīgs, tu zini kur mani meklēt." Viņš noteica ar vieglu smaidu uz lūpām.
Pamāju ar galvu un iegāju istabā. Tā bija ļoti līdzīga manai, tikai šajā bija daudz gleznu.
Noliku koferi uz gultas un devos lejā. Pie kāpnēm stāvēja Niks un neuzkrītoši vēroja Anastasiju, domādams, ka neviens to neredz.
"Viņa ir ļoti skaista, vai ne?" Klusi čukstot noliecos pie viņa auss un teicu.
Ieraudzījis mani viņš satrūkās. Viņa vaigi iekrāsojās sarkani. Šobrīd viņš izskatījās kā mazs, nokaunējies puišelis, kurš ir pieķerts darām kaut ko aizliegtu.
"Eimij, es nezinu par ko tu runā. Man viņa nepatīk. Viss sen jau ir beidzies. Es vēroju šo skaisto gleznu."
"Nik, neuztraucies. Es nevienam neteikšu, ka tu viņu vēro. Es zinu, ka tev viņa vēl aizvien patīk." Piemiedzu viņam ar aci. Viņa acis iepletās, bet viņš pieliecās pie manas auss.
"Es to pašu varu teikt par tevi. Es zinu, ka tevi pievelk Deivids, taču tu vēl aizvien baidies apdedzināties. Starp jums ir kaut kāda ķīmija, tikai jūs abi to neatdzīstiet. Redzēsi, nepaies ne mēnesis, kad būsiet jau laimīgs pāris."
"Nē, tā nav. Es nekad nebūšu kopā ar Deividu Emanuelu Džefersonu! Dzirdi? Nekad!" Kliedzu to Nikam.
Es biju pārskaitusies. Kā viņš tā varēja teikt? Tas nemūžam nebūtu noticis, lai kā es to gribētu.
Strauji pagriezos, lai dotos augšā pa kāpnēm un strauji apdedzinājos, jo kāpņu galā stāvēja VIŅŠ.

Heyy!
Jauna daļa ir klāt.
Ja patika, tad nospiežam⛤
Daļa veltīta Anetux
Domas komentāros, lūdzu.
Es dievinu krievu valodu, tāpēc šajā daļā ir nedaudz krievu valodas. Kā ar jums?

Enija💗