Likteņa melodija

2.

Pirms 2 gadiem

Ir Ziemassvētku vakars. Šis ir pirmais gads, kad nesvinu Ziemassvētkus kopā  ar savu ģimeni. Es eju pa izgaismotajām ieliņām kopā ar Todu, Marku, Alisi, Bruno un Melisu. Mēs ar Todu esam kopā jau 5 mēnešus.
Tods ir gara auguma brunets ar tumši brūnām acīm. Esam pazīstami jau kopš bērnības un esam atklāti viens pret otru.
Šovakar mēs devāmies pie Melisas un Bruno svinēt Ziemassvētkus. Melisa un Bruno ir dvīņi.
Vakara gaitā mēs spēlējām daž ne dažādas spēles. Pienāca laiks doties mājup. Es jau iepriekš biju norunājusi, ka palikšu pie Toda pa nakti. Mani vecāki Todu pazina jau ļoti ilgi, tāpēc arī pieļāva, ka mēs paliekam pa nakti viens pie otra.
Rokās sadevušies, mērojām ceļu līdz Toda mājai. Toda tēvs ir advokāts, bet māte ir slavena aktrise, tāpēc mēs abi dzīvojam vienā rajonā.
Ienākuši pa greznās mājas ārdurvīm, novilkām virsdrēbes un apavus. Pēc tam klusi devāmies uz Toda guļamistabu, jo bija jau vēls un visi gulēja.
Pārģērbāmies pidžamās un, novēlējuši viens otram labunakti, devāmies gulēt.
Es īsti nevarēju iemigt, jo man pa galvu jaucās simtiem domu, līdz sajutu dīvainus pieskārienus.
Tods centās mani apgrāpstīt un izģērbt.
"Tod, ko tu dari?"
"Beidz, mazā. Tu taču to arī gribi, vai ne?" Viņš apķēra mani ciešāk.
"Es neesmu tam gatava, un tu to zini. Beidz un laid mani!"
"Kas būs, ja es nelaidīšu?" Viņš man jautāja.
Es nobijos, izrāvos no tvēriena un ātri izrausos no gultas.
Nekur tālu netiku, jo viņš mani panāca un piespieda pie sienas. Tā kā Tods nodarbojās ar boksu, es nespēju no viņa izrauties. Viņa skūpsti bija kļuvuši agresīvi, tie nebija maigi, kā agrāk.
"Es tevi iegūšu ar varu, ja tu pretosies!"
"Laid mani! Es kliegšu!"
"Kliedz. Neviens nedzirdēs. Vecāki ir kūrortā."
Es biju pārbijusies ne pa jokam. Centos izrauties, bet nekādi nesanāca, tāpēc spēru pa vietu, kur visvairāk sāp.
Viņš mani atlaida un iekliedzās sāpēs.
Es metos durvju virzienā, uzvilku āra apavus un mēteli, un izskrēju ārā.
Ārā bija ļoti auksts, bet es biju ģerbusies pidžamā un mētelī. Man līdzi nebija telefona un uz ielas nebija cilvēku. Es uz ielas piecas minūtes stāvēju pajukusi, bet pa to laiku viņš jau bija mani panācis.
Viņš mani paņēma un aizveda uz savas mājas pagrabu. Es nevarēju tur neko līdzēt, jo lai vai kā es pretotos, viņš tomēr bija stiprāks par mani. Tods mani piesēja pie krēsla un uzgāja augšā.
Viņš atgriezās ar somu. Kad viņš to atvēra tur stāvēja daudz dažādu priekšmetu.
Viņš man aizsēja acis un izģērba. Es uz krēsla sēdēju pilnīgi kaila. Viņš mani graizīja, sita, ņirgājās un seksuāli izmantoja līdz es kritu bezsamaņā.
Es tā tiku turēta trīs dienas, līdz vecāki sāka mani meklēt, jo neatbildēju uz viņu zvaniem. Mamma iesaistīja gan FIB, gan policiju.
Policija dabūja kratīšanas orderi un pārmeklēja māju, kamēr viņš aizbēga un mani atrada. Es tiku aizvesta mājās, bet viņu meklēja visa valsts.
Man iestājās depresija un es mēnesi neizgāju no mājas, un liecības sniedzu  sazāļota, jo man parasti sākās histērija.
Drīz pēc tam aizgāja arī tētis, un man bija jānomaina vide, lai man nesāktos dziļas, psihiskas problēmas, tāpēc mēs visi trīs pārvācāmies uz Ņujorku.
Es izgāju ārstēšanās kursu, bet pa to laiku atrada Todu. Viņam piesprieda desmit gadus cietumā, turklāt es biju tālu prom no viņa un sāku jaunu dzīvi .

1.septemberis.

Es šos notikumus centos aizmirst divus gadus. Divus gadus. Es domāju, ka vairs nekad viņu neredzēšu.
Jutu kā sāku trīcēt, kā asaras sariešas acs kaktiņos.
Man bija bail, bet es nevarēju to izrādīt. Man ir jābūt pašpārliecinātai. Nekad nebiju domājusi, ka mans labākais draugs un cilvēks, kuru es mīlu, man nodarīs ko tādu. Es pat ārstējos mēnesi psihiatriskajā slimnīcā, un tagad šāds pavērsiens.
Es uzliku savu mākslīgo smaidu un devos uz klasi kopā ar meitenēm.
Ienākot klasē, es apsēdos klases aizmugurē, bet pārējās meitenes, kur nu kurā.
Mēs ar Anastasiju nesēžam kopā, jo es to nevēlos. Es nevēlos, lai kāds man sēž blakus.
Noskanēja zvans un pirmā stunda varēja sākties.
Klasē ienāca skolotāja un abi jaunie skolēni.
Tā kā šajā skolā nav paralēlklašu, manā klasē macīsies arī Tods.
Klasē ir tikai divas brīvas vietas - man blakus un blakus Diānai.
Tods nebija īpaši mainījies, bet mani ieinteresēja jauniņais.
Kā nopratu, tad viņu sauc Deivids. Viņs bija garš, ar muskuļotu augumu un okeānzilām acīm. Mugurā viņam bija tumšzili, pieguļoši džinsi un melns džemperis. Kājās bija brūni zābaki.
Mēs uz mirkli saskatījāmies, bet es novērsos. Dzirdēju vien to, ka skolotāja teica, lai viņi ieņem vietas.
Es sāku nervozēt, redzot, ka Tods nāk uz manu pusi, taču to laikam bija pamanījis Deivids, jo pasteidzās un apsēdās man blakus.
Es viņu aplūkoju.
"Ilgi vēl uz mani blenzīsi?" Viņš jautāja ar dusmu pieskaņu.
"Īgņa!" Čukstus pie sevis noteicu.
Es vien novērsos un klausījos skolotājā.
Pēc tam viss mūsu bariņš devās uz picēriju, taču pēc tam pastaigājās.
Dienas beigās es devos uz mājām.
Iegāju pa durvīm un novilku virsdrēbes.
Uzgāju uz savu istabu, un devos uz dušu.
Pēc tam uzvilku savu pidžamu un devos gultas virzienā.
Centos iemigt, bet man nekādīgi tas nesanāca. Kāpēc Deivids apsēdās man blakus, ja mani neieredz? Kāpēc viņš mani tik ļoti pievelk?

Heey!
Jauna daļa pēc evelinevilne ierosinājuma.
Ja patika, tad nospied zvaigznīti⛤
Daļa veltīta ImBinchy

Enija💖