Likteņa melodija

7.

Daļa veltīta uzticamajai lasītājai _arbuuss_😁
Lai gan visi jau sāka taisīties uz naktsguļu, es vēl aizvien pēc iespējas ilgāk centos nosēdēt pie ugunskura. Tas patīkami sildīja ķermeni un ļāva aizvest domas prom no sevis. Kaut kur tālu prom. Tur, kur nav naida un ļaunuma. Kur vienmēr valda labais un ir prieks, bet vai maz šāda vieta pastāv arī īstenībā, vai tomēr tikai manā iztēlē. Centos novilkt laiku. Man īsti negribējās gulēt vienā teltī ar svešu puisi. Protams, viņš bija mani paglābis skolā no Toda, taču tas vēl neko nenozīmē. Te vienu brīdi viņš ir jauks, bet jau pēc mirkļa ir gatavs mani saraut gabalos un ar skatienu iznīcināt. Man nepatīk viņa garastāvokļa svārstības.
"Ema, tu gulēt neiesi?" Aiz muguras atskanēja mātes balss.
"Es tūlīt jau došos." Klusi nosaku un pagriežos pret māti un uzsmaidu.
Ir tik dīvaini redzēt savu māti sev blakus pēc tik ilgiem gadiem. Bērnībā viņa reti bija mājās, jo strādāja, taču pēc tēva nāves viņa ieslīga sevī un sāka strādāt vēl vairāk, atstājot mani brāļa uzraudzībā. Ir pagājis jau tik ilgs laiks, taču viņas acīs vēl aizvien ir redzamas skumjas. Ir pagājis ilgs laiks, bet es vēl aizvien nevaru pieskarties klavierēm vai dzirdēt to melodiju.
Nemanot man bija acīs sariesušās asaras, kuras draudēja izlausties uz āru. Ātri izmirkšķināju tās un ar pirkstiem nobraucu gar acīm. Cerams, ka nevar redzēt vai pat pamanīt un nojaust manu šī brīža stāvokli.
Vēl reizi palūkojos uz mēness apspīdētajiem kalniem un devos uz savu telti.
Mums bija vislielākā telts no visām, lai nebūtu jāguļ cieši blakus, taču tik un tā vietas bija par maz.
Pavēru telts "durvis" un apstājos kā zemē iemieta. Viņš tieši tajā brīdī ģērbās un manam skatam pavērās apbrīnojams skats.
Apbrīnojams skats? Eimij, ko tu šobrīd runā?
Viņš bija pagriezies pret mani ar muguru. Blāvajā, lukturīša radītajā gaismā varēja redzēt ik katru viņa muskuli. Uz lāpstiņas vīdēja neparasts tetovējums. Gaisma nebija tik spilgta, lai mani varētu pamanīt, un ne tik spoža, lai no savas vietas es varētu tetovējumu saskatīt. Arī uz labās rokas bija tetovējums. Tie ļoti labi izcēla ik katru muskuli.
"Tu vēl ilgi siekalosies vai tomēr dosies gulēt?" Viņš spēji pagriezās pret mani un noteica. Nu jau krekls, kas pirms mirkļa iegula viņa rokās, bija viņam mugurā. Vai viņam auksti nebūs?
"Es nesiekalojos." Spēji atcirtu. "Tur nemaz nekā sevišķa nav."
Nekā sevišķa nav, Eimij? Ja tu varētu un tev tas būtu ļauts, tu viņu apēstu. Tu viņu gribi. Ko tu pīpē?
Nosarku kā bietes un tomāta sajaukums un apgūlos savā guļvietā.
Ilgu laiku nespēju aizmigt, taču jau pēc mirkļa mans nogurums ņēma virsroku.
Pamodos nakts vidū no stipra aukstuma. Man šausmīgi sala. Es gulēju ar biezo mēteli un trīs segām bet tas nemaz nelīdzēja. Man sāka klabēt zobi. Spēju vien domāt par to, cik ļoti man šobrīd noderētu kamīns un karsta tēja.
Deivids sāka grozīties savā guļvietā. Šobrīd es ļoti ceru, ka nebūšu viņu pamodinājusi. Tas nāks tikai un vienīgi par ļaunu man. Centos iemigt, bet galīgi nesanāca.
"Vai vari beigt klabināt savus zobus?" Viņš miegaini man uzkliedza.
"Nē, nevaru. Aizbāz ausis, ja tas tev tik ļoti traucē, vai ideālā variantā dodies gulēt ārpus telts." Skarbi attraucu.
"Tev auksti vai kā?" Viņš jau maigāk un iecietīgāk prasīja.
"Un kā tev šķiet? Man laikam tas tāds hobijs - pamosties nakts vidū, krist citiem uz nerviem un klabināt zobus?" Noprasīju. Man acīs sāka riesties asaras. Es šobrīd jutos tik šausmīgi bezspēcīga un salauzta.
"Piedod, es tā nebiju to domājis. Nāc pie manis. Kopā būs siltāk." Viņš teica ar neierastu siltumu balsī.
"Ceri vien!" Gandrīz uzkliedzu aizsmakušā balsī.
No viņa puses neatskanēja vairs ne skaņas. Viņa elpošana izlīdzinājās un likās, ka viņš ir iemidzis. Tajā brīdī man akmens no sirds burtiski novēlās, līdz mirklim, kad sadzirdēju slāpētus soļus. Mana sirds sāka sisties straujāk un ķermenis trīcēt.
Kāds man apgūlās blakus un uzsedza vēl segas virs manis.
"Ja jau esi tik ietiepīga, ka nenāksi man blakus, tad es nākšu pie tevis. Nevaru ļaut, taču tev nosalt. Apraks vecāki mani vēl dzīvu." Viņš noteica.
Man pār lūpām izlauzās kluss spurdziens, bet spriežot pēc tā cik vienmērīga bija viņa elpa man uz kakla, viņš gulēja. Nepagāja ne mirklis, kad man kļuva silti un es atkal iemigu.
Pamodos no diezgan spožās gaismas, kas valdīja teltī. Piecēlos un noskurinājos. Izķemmēju matus un devos laukā no telts. Sasveicinājos ar visiem un apsēdos blakus brālim pie ugunskura.
Paēduši brokastis, nospriedām, ka liaks doties ceļā tālāk kalnos. Salikām teltis un mantas. Uzsākām garo kāpienu kalnos. Mani visu laiku pavadīja dīvainas sajūtas. Ne no kurienes ik pa laikam pār visu ķermeni pārskrēja karstuma vilnis vai tieš pretēji - auksti drebuļi, kas uz mirkli aizmigloja skatienu. Dažas reizes gadījās arī paklupt vieglo reiboņu dēļ. Te man bija tik karsti, ka vēlējos izģērbties, bet jau pēc mirkļa vēlējos, kaut man būtu vēl kāds mētelis.
"Tev viss labi, Eimij?" Balss no aizmugures prasīja. Es zināju balss īpašnieku un tā pat šķita ļoti pazīstama, taču nevarēju atšķirt. Prātā viss bija kā miglā tīts.
Pamāju vien ar galvu, jo pat runāt likās ļoti grūts uzdevums.
Bijām sasnieguši sniegotā kalna virsotni. Noliku savas mantas pie pārējo mantām un devos pie kalna malas, lai aplūkotu skaisto skatu un uzņemtu dažus kadrus atmiņām.
Biju ļoti tuvu kalna malai un zem tās pamanīju stāvu krauju, kura klāta ar sniegu. Pēkšņi man sareiba galva, un kājas kļuva vājas, taču ķermenis smags.
Jutu, ka krītu. Tālumā dzirdēju izskanam mana vārda saucienu. Divi stāvi metās uz manu pusi un sauca mani vārdā. Acis neglābjami krita ciet. Es sajutu asas sāpes izšaujamies cauri manam ķermenim, taču manas domas lidoja prāta bezgalīgajos plašumos.

Heyy!
Jauna daļa ir klāt. Nospiežam zvaigznīti un komentējam, cik no jums gribētu jaunu daļu šopēcpusdien.

Enija💖