Likteņa melodija

1.

Pamodos no rūgtgani saldās smaržas, kas iecirtās manās nāsīs. Atvēru plakstiņus, tūdaļ tos samiegdama no spilgtās saules gaismas. Pulkstenis iepretim uz sienas rādīja, ka ir vēl tieši divas stundas, lai es sataisītos un dotos satikt Anastasiju.
Blakus man uz naktsskapīša bija novietota balta kafijas krūze. Kā jau katru rītu Niks bija paviesojies manā istabā un atstājis man krūzi kafijas. Man patīk tādi rīti, kad mani sagaida brāļa īpašais sveiciens.
Niks ir gara auguma brunets. Meitenes pie viņa lipa klāt kā pie mušpapīra, bet viņš tās atgrūda kopš reizes, kad Anastasija salauza viņam sirdi. Viņš laikam vēl joprojām viņu izmisīgi mīlēja.
Piecēlos un saklāju gultu. Pasniedzos pēc televizora pults un uzslēdzu veco,bet tik ļoti mīļo dziesmu "Happy Ending".
Iegāju vannas istabā un ātri dušā noskalojos. Ietinusies dvielī, pie spoguļgaldiņa devos uzlikt kosmētiku.
Izvēlējos šodien likt neuzkrītošu un vieglu meikapu. Diena solās gara, tāpēc negribēju ar to īpaši pārspīlēt.
Kad biju beigusi lit kosmētiku un vismaz trīs reizes pārzīmējusi uzacis, ieslēdzu lokšķēres. Matos vispirms ieliku matu eļļu, lai lokšķēres tos tik ļoti nebojā, pēc tam ar fēnu tos izžāvēju. Kamēr žāvēju matus, lokšķēres bija uzsilušas, tāpēc matus galos salokoju un iepūtu laku.
Devos ārā no vannas istabas un uzvilku jau vakar sagatavoto apģērbu.  Atlika vien ielikt ausīs baltā zelta riņķus un uzlikt tēva dāvāto ķēdīti ar baltā zelta sirsniņu.
Iekšā sirsniņā es vienmēr glabāju tēva foto. Paņēmusi somiņu devos lejā uz virtuvi.
Iegājusi virtuvē, redzēju, ka Niks jau bija apģērbies un pagatavojis man brokastis, taču pats lasīja jaunākās ziņas datorā un dzēra melno tēju.
"Labrīt, Nikij!" Iespiedzos, tādējādi izbiedēdama brāli un liekot viņam gandrīz aplieties ar karsto tēju. Pieskrēju un iedevu buču brālim uz vaiga.
"Labs rīts arī tev, Ema! Varēji vismaz nekliegt. Tu zini, ka varēji sabojāt manu "GUCCI" uzvalku?"
"Zinu jau zinu, bet tev tādu ir ļoti ļoti daudz. Viens vairāk vai mazāk neko nemainīs. Varēsi mani aizvest līdz Anastasijai?"
"Labi, bet tev ir 10 minūtes laika. Man pēc pus stundas jābūt sanāksmē."
"Okey."
Paēdu ātri brokastis un devos ārā no mājas. Iekāpu Nika melnajā BMW un gaidīju, kad viņš nāks un mēs varēsim braukt.
Kad Niks iznāca no mājas, es aizsūtīju Anastasijai īsziņu, ka pēc 10 minūtēm būšu pie viņas.
Viss ceļš pagāja klusējot. Es zinu, ka Anastasija vēl joprojām brālim ir sāpīga tēma, lai gan bija pagājuši jau divi gadi.
Iedevu brālim buču uz vaiga un izkāpu no mašīnas.
Es stāvēju pretī lielai divstāvu mājai. Tai apkārt auga neskaitāmi balti rožu krūmi. Pavēru melnos metāla vārtiņus un taisnā ceļā pa akmeņaino taciņu devos ārdurvju virzienā.
Pieejot pie baltajām durvīm pieklauvēju. Dzirdēju, kā Anastasija izslēdz skaļo mūziku un ar augstpapēdenēm cenšas ātrāk tikt līdz durvīm.
Durvis atvērās un manā priekšā stāvēja meitene pieguļošā, baltā kleitiņā un baltās zamšādas augstpapēdenēs. Virsū viņa bija uzvilkusi melnu ādas jaku un pieskaņojusi tai melnu ādas somiņu. Viņai bija neuzkrītošs meikaps un mati bija iztaisnoti.
"Sveika, skaistā! Satriecoši izskaties!" Viņa noteica mani ieraudzījusi durvīs.
"Paldies, tu arī neesi zemē metama. Dosimies?"
"Jā. Dzirdēji par to, ka mūsu klasē mācīsies viens jauniņais no Londonas? Runā, ka viņš esot īsts teicamnieks. Tev laikam būs tagad nopietna konkurence."
"Laikam gan."
Visu ceļu nopļāpājām par dažādiem sīkumiem.
"Klau, Anastasij, tu vēl mīli manu brāli?"
"Es negribu par to runāt, turklāt mēs jau esam pie skolas!" Anastasija ātri novērsās.
Es redzēju, kā viņas acīs sariešas asaras. Viņiem nebija jāšķiras. Tas notika tikai kļudas pēc.
Bet tik tiešām. Mēs esam jau klāt un elle gada garumā var sākties.
Pie skolas durvīm stāvēja viss mūsu bariņš - Diāna, Alīsija, Karīna un Kleo.
Sasveicinājāmies ar visām un ar smaidu uz sejām devāmies iekšā.
Atvēru durvis un smaids noplaka. Ko viņš šeit dara? Vai viņam nav jābūt aiz restēm?

Heyyyo!
Esmu atpakaļ ar jaunu daļu.
Ja patika, tad nospiežam  zvaigznīti⛤
Daļa veltīta evelinevilne

Enija💖