Dyliana [Complete]

Mirt dēļ tevis

Bija vakars.
Dilans skatījās televizoru ar savu ģimeni, un mierīgi malkoja alu.
Viņi runāja un smējās.
Dilans iegāja virtuvē, lai paņemtu sāļos riekstiņus.
Ārā bija jau satumsis.
Pēkšņi aiz loga kaut kas nozibēja.
Pēc dažām sekundēm Dilans izdzirdēja rejam suni.
Viņš paskatījās pa logu un lēnām vēra vaļā durvis.
Piebraucamā ceļa galā sēdēja Megija.
"Megij..." Dilans atvieglojumā noteica un nometās uz ceļiem.
"Nāc šurp," viņš mudināja Megiju, tomēr viņa nenāca, tikai turpināja skumji skatīties uz Dilanu.
"Megij..." Dilans nopūtās, piecēlās un lēni gāja pie suņa.
Megija parāvās atpakaļ un izskrēja uz ielas, viņa sāka smilkstēt.
Dilans sarauca uzacis.
Parasti Megija bija priecīga, kad ieraudzīja Dilanu.
Viņa vienmēr skrēja pretī un laizīja Dilana seju, bet tagad izskatījās, ka Megijai no viņa bija bail.
Dilans izdzirdēja braucošas mašīnas rēkoņu.
Megija joprojām tupēja uz ceļa.
Dilans spēra soli pretī Megijai, bet viņa sāka rūkt.
Dilans panikā skatījās uz mašīnu un Megiju.
Viņš sauca, teica, lai iet malā, bet viņa tikai sēdēja.
Dilans ātri gāja pie Megijas, bet viņa rūcu, rēja un parādija zobus.
Dilans nezināja, ko darīt.
Ja viņš ies pie Megijas, tā viņu sakodīs, bet ja viņš neko nedarīs Megija tiks nobraukta.
Iestājās panika.
"Megij!" Dilans dzirdēja kādu saucam ielas otrā pusē.
Viņš paskatījās un ieraudzīja Arianu.
"Ko viņa te dara?" nodomāja Dilans.
Ariana uzmanīgi devās pie Megijas.
Mašīna jau bija pavisam tuvu.
Megija rūcu uz Arianu.
"Ariana ej malā!" Dilans sauca.
Viņš gribēja skriet palīgā, bet nevarēja pakustēties.
Kājas bija kā svina pielietas.
Viņš redzēja, kā tuvojās mašīna, kā Ariana satver Megijas kakla siksnu.
Megija bija liels un spēcīgs suns, tāpēc viņa pretojās.
Dilans izmisīgi centās pakustināt kājas.
Ariana ar pūlēm pagrūda Megiju prom, bet pati neveiksmīgi nokrita ceļa vidū.
Viņa atsita galvu.
Dilans redzēja, ka viņa cenšas piecelties.
Mašīna vairs bija tik dažu metru attālumā.
Pēkšņi atsknēja trieciens un viss satumsa.
Dilans juta, kā kājas paliek nejūtīgas.
Viņš sabruka uz ceļa, visapkārt bija tumsa un dzirdama aizbraucošās mašīnas rūkoņa.
Dilans elsoja, viņam ausīs džinkstēja.
Lēnām viss sāka pierimt. Ceļa malā smilkstēja Megija, bet uz ceļa gulēja Ariana.
"Nē... nē... nē!!!!" Dilans kliedza.
Viņš pieskrēja pie Arianas.
Nebija nekādu dzīvības pazīmju, nebija asiņu.
"Ariana..." Dilans izdvesa.
"Ariana mosties!" tagad viņš atkal kliedza.
"Lūdzu... lūdzu..." balsij aizlūstot, viņš čukstēja.
Dilans sāka raudāt.
"Kāpēc, kāpēc Dievs man atņem visus, kas man dārgi," Dilans domāja, noliecies pār Arianas ķermeni.
Tad viņš sajuta...
Asinis...

Dilans pamodās no asām sāpēm plaukstā.
Viņš atvēra acis un ieraudzīja, ka ir to pārplēsis.
Dilana vaigi bija slapji, sirds pakrūtē nemierīgi dauzījās.
Dilans aizskaitīja līdz desmit un pateicās Dievam, ka tas bija tikai murgs.
Viņš iegāja vannasistabā, noskaloja un apsaitēja asiņaino roku.
Bija agrs rīts.
Lēca saule.
Dilans sēdēja uz lieveņa, skatījās te uz ceļu, te uz savu roku.
Bija pagājusi tikai nedēļa kopš viņš bija iepazinies ar Arianu, bet pēc šīs nakts murga viņš saprata, ka viņam viņa rūp.