Dyliana [Complete]

Cerības stariņš

Ariana jau katru nedēļas dienu bija pavadījusi zvanot visiem cilvēkiem kuriem bija pazudis suns, bet joprojām nebija atradusi īsto.
Viņa bezspēkā atkrita gultā.
"Vai tiešām Losandželosā ir tik daudz pazudušu suņu vārdā Megija?" viņa domāja.
Bija palicis vēl viens numurs.
"Mēģināts nav zaudēts" Ariana nodomāja un uzspieda pēdējo numuru, tomēr atkal viņu sagaidīja vilšanās.
Ariana bija tuvu asarām.
Megija gulēja viņai pie kājām un skumji skatījās logā.
"Ak Megija," Ariana noteica, "es zinu, ka tu gribi mājās."
Megija sāka smilkstēt.
Ariana to vairs nevarēja izturēt.
Viņa izlēca no gultas un izskrēja dārzā.
Ariana nevarēja atcerēties, kad pēdējo reizi bija tik sagrauta.
Viņai pietrūka Dilana, nevarēja atrast Megijas saimniekus, viņa joprojām nerunāja ar māti.
Ariana ļāva vaļu asarām.
"Man ir jāaizmirst par Dilanu!" Ariana saraustīti nočukstēja.
Tomēr viss par ko viņa spēja domāt bija Dilana brūnās acis veramies viņā, viņa vēja izpluinītos matus, un smaidu.
Viņa atcerējās Dilanu lidostā.
Tik nevarīgu.
Slimnīcā...
Uz ielas, saules aplietu...
Katra šī atmiņa radīja dzelžainas sāpes vēderā.
Ariana saķēra vēderu un pietupās.
"Vēl tas suns."
Ariana gribēja padoties, aizvest Megiju uz patversmi.
Mitējusies raudāt, viņa pacēla sasarkušās acis uz debesīm.
Lieli, balti, pūkaini mākoņi slīdēja pa debesīm ik pa brīdim aizsedzot sauli.
Tālumā bija dzirdamas pilsētas skaņas.
Bet te...
Te bija tik mierīgs.
Ariana nolēma iziet pastaigā.
Šoreiz viņa izvēlējās citu maršrutu.
Viņa nogriezās uz kādas nomaļas ieliņas.
Šeit gandrīz katrs stabs bija aplīmēts ar kaut ko: uzlīmes, paziņojumu lapiņas, jociņi utt.
Garām slējās dārgas villas.
Katra bija savādāka.
Vienai bija liela strūklaka citai - milzīgs rožu dārzs.
Saule jau sniedzās uz rietu, bet Ariana tikai gāja.
Pēc brīža uz katra staba parādījās vienādas lapiņas.
Tas sāka kļūt apnicīgi, tāpēc Ariana norāva viemu lapiņu.
Uz tās bija suņa bilde, pareizāk sakot -Megija.
"Pazudis suns, atsaucas uz vārdu Megija, ja esat redzējuši lūdzu zvaniet uz šo zemāk redzamo numuru. Atlīdzība - 10 000$" Ariana klusi lasīja.
Pēkšņs prieka vilnis pārskrēja pār muguru.
Ariana bija atradusi īsto numuru uz kuru zvanīt, īstos Megijas saimniekus.
Viņa ātrā solī devās mājup.
Pa ceļam viņa vēlreiz un vēlreiz pārlasīja lapiņu.
"Desmit tūkstoši. Kādam šis sums laikam ir ļoti īpašs." Viņa nodomāja.
Iegājusi mājā viņu sagaidīja Frenkijs.
"Kur tu biji?" viņš norūpējies vaicāja.
"Pastaigājos,"Ariana priecīgi attrauca.
"Tik ilgi?"
"Jā, tev par mani nav jāuztraucas. Man ir 24. Un vispār es atradu Megijas saimniekus."
Frenkijs neticīgi paskatījās un pagrāba lapiņu.
"Wow, 10 000$. Nav slikti" viņš novilka.
"Tas nav tik svarīgi, galvenais, ka es atradu viņas saimniekus," to pateikusi Ariana izgrāba lapiņu no brāļa rokām un uzskrēja uz savu istabu.
Viņa paķēra telefonu un žigli uzspieda numuru.
Pēc dažiem pīkstieniem kāds pacēla: " Jā?"
Tā bija jauna vīrieša balss.
"Esmu atradusi jūsu suni," Ariana priecīgi attrauca.
"Tiešām?!!" vīrietis vairāk šokēti, priecīgi atbildēja.
"Jā, kur man viņa būtu jums jāatdod?"
Vīrietis nosauca adresi un pateicies nolika klausuli.
Arianai šī adrese likās ļoti pazīstama, bet tajā pašā laikā nē.
"Varbūt tikai dežavū?" viņa paraustīja plecus un atkrita gultā saldam miegam.