Dyliana [Complete]

Atvadas

"Sveiks," Britta vēlreiz sveicināja.
"Sveika..." Dilans dzēlīgi atbildēja.
"Ko tu te dari?" Viņš jautāja un vēl sarkastiski noteica, "vai tad tev nebija jāfilmējas?"
"Nē," Britta klusi atteica, "es atbraucu, lai atvainotos."
"Tev nešķiet, ka tas ir mazliet par vēlu," Dilans nikni atcirta.
"Jā, bet..." Britta taisnojās.
Dilans bija nikns.
"Bet kas!!!!!" viņš uzsprāga.
"Bet nu es esmu atpakaļ, un tagad..." Britta mēğināja nomierināties, "un tagad es piederu tev un tikai tev!"
"Un kā, lai es tev ticu?" Dilans uzkliedza.
"Es nezinu!" Britta atkliedza pretī.
"Es nezinu..." viņa vēlreiz nočukstēja un izplūda asarās.
Pagāja kāds brīdis.
Dilans bij apjucis, nikns, šokēts.
Viņš neizināja ko teikt.
"Britta. Mēs esm pieauguši cilvēki. Mums nav vienam otru jāmoka...
Tu mīli citu." Dilans, beidzot nomierinājies, teica.
"Ko tu ar to domā?" Britta ar sasarkušu seju un trīcošu balsi jautāja.
"Mums ir jāšķiras," Dilans satrieca Brittu ar saviem vārdiem, "viņš droši vien ir tavs sapnis."
"Nē, tas esi tu!" Britta izmisumā atteica.
"Nē, mēs abi zinām, ka tā nav." Dilanam aizlūza balss, "tu zini kur ir tava lame, es zinu kur mana."
Britta apjukusi pacēla galvu.
Viņa paņēma savas somas, kurās bija salikusi visas savas mantas.
"Piedod, ka tevi sāpināju. Es tevi vairs netraucēšu," to pateikusi viņa izgājs pa durvīm.
Dilans vēl dzirdēja, kā nokauc mašīnas riepas, Brittai aizbraucot.

Dilanam par pārsteigumu parādijās atvieglojuma sajūta.
Viņš apstaigāja māju un ievēroja, ka Britta ir savākusi savas lietas, lietas kuras Dilans nemaz nezināja, ka pieder viņai.
Piemēram- kafijas automāts.
Dilans bija pārāk atvieglots, lai dusmotos un iesmējās.
"Laikam būs jānopērk jauns," viņš noteica un aizgāja uz mašīnu.
Viņš piespieda radio pogu un tur
skanēja Arianas Grandes dziesma.
Dilans pasmaidīja.

Atgriezies mājās ar jauno kafijas automātu, viņš iegāja virtuvē un ieraudzīja uz krēsla stāvam vēstuli.

"Dārgo, Dilan.
Es gribu, lai tu zini, man ir žēl, ka tevi sāpināju. Katru nakti, kad es biju kopā ar viņu, es jutos laimīga, bet vainīga.
Pa dienu, es atceros tās mazās lietas, kas mūs saistīja, aktiermāksla, dzīvnieki, humors... Mīlestība.
Es atceros, kā es jutos, kad pirmo reizi tikāmies. Kas būtu domājis, ka kļūsim par īstu pāri. Mums ir kopīgas atmiņas, gan laimīgas, gan skumjas.
Pēdējā gada laikā es jutu, ka atsvešināmies. Es jutos skumji, ka tu tik daudz biji prom. Un es atkal iemīlējos...
Piedod, ka sāpināju tevi, bet tev ir taisnība. Mēs laupām viens otram laimi. Esmu atradusi savu un novēlu tev to pašu. Atā.
Britta."

Dilans salocīja vēstuli un ielika to atvilknē.
Viņam nebija ne jausmas, ka Britta bija tā jutusies.
Dilans saprata, ka arī viņš ir vainīgs.
Taisnība, pēdējo gadu viņš bija aizrāvies ar savu karjeru, tomēr viņš gandrīz gadu bija pavadījis veseļojoties.
Tagad Dilans bija mazliet īgns.

Bija vēls.
Daudz, kas šodien bija noticis.
Pa galvu jaucās dažādas domas.
Dilanam vajadzēja atpūtu, tāpēc viņš devās uz guļamistabu, atkrita gultā un aizmiga ciešā miegā.