Dyliana [Complete]

Atzīšanās

Dilana POV:
Dilans iegāja mājā un aizcirta durvis.
Viņš uzskrēja guļamsistabā un sāka pārmeklēt Brittas garderobi, izskatīja visas somiņas, bet neko neatrada. Dilans atsēdās uz gultas un izbrauca ar roku caur matiem.
Viņš, rokām trīcot, uzspieda Brittas numuru.
Dilans pacietīgi gaidīja. Britta pacēla. "Čau, sorii man nav īsti laika, lai runātu man..." Britta teica.
"Nē, tagad tu paklausīsies manī," Dilans nikni iesaucās.
"Pasaki man taisnību! Ko tu dari Meksikā?"
"Es filmējos!" Britta apjukusi atbildēja. "Meli!" Dilans iesaucās, "varbūt iedosi man parunāt ar to savu 'mīļo'!?" "Dilan... Par ko tu runā?" pēc maza klusuma brīža Britta izmisusi jautāja. "Tu ļoti labi zini par ko!" Dilans iesaucās.
"Tagad pasaki man, cik ilgi jau tu krāp mani?" Dilans nikni prasīja.
Britta neatbildēja.
"Atbildi" Dilans iekliedzās. "Gadu," Britta klusi atbildēja.
Dilans pakratīja galvu un nolika klausuli.
Viņš jutās salauzts, tomēr arī mazliet atbrīvots.

Arianas POV:
Nākamajā rītā Ariana lēni gāja pa ielu uz kuras bija satikusi Dilanu, ar cerību sirdī...
Šoreiz laime bija viņas pusē.
Mazajā uzkalniņā Ariana ieraudzīja ejam viņu.
Viņas sirds sāka skriet, vēderā parādijās taureņi.
"Šī ir mana iespēja," viņa nodomāja. "Sveiks," viņa uzsauca.
Dilans pacēla galvu: "Sveika."
Arianai pakrūtē parādījās satraukums.
"Dilan... Es gribēju ar tevi parunāt," viņa nedroši iesāka.
"Klausos," viņš paskatījās uz Arianu, liekot viņai justies neērti.
"Es... Mmm... Man tev kaut kas jāatklāj," Ariana stomījās. Dilans sarauca uzacis.
"Kopš es tevi satiku es... Tas izklausīsies bērnišķīgi, pat muļķīgi, bet kaut arī neesam daudz runājuši, man ir sajūta, ka pazīstu tevi jau mūžību," Ariana noteica un nedroši paskatījās uz Dilanu.
Dilans bija nolaidis acis, tāpēc Ariana ātri turpināja: "Es sapratīšu, ja šī atzīšanās liek tev justies neērti. Es tikai gribēju, lai tu zini, ka tu man ļoti patīc."
Ariana sāka nožēlot lēmumu- runāt ar Dilanu par savām izjūtā.
Viņa pagriezās uz promiešanu, bet tad Dilans maigi satvēra viņu aiz rokas.
Arianu pāršalca cerību vilnis.
"Nebēdz..." Dilans, mazliet aizsmakušā balsī teica.
Ariana bija ļoti sakautrējusies, viņai bija bail pacelt galvu.
"Man prieks, ka tu to pateici," Dilans teica un pieliecās, lai varētu ieskatīties Arianai sejā.
Ariana pacēla acis un redzēja, ka Dilans ir piešķiebis galvu un smaida.
Viņa uzsmaidīja pretī.
"Es gribētu tev atbildēt ar to pašu... Bet es nevaru, pagaidām," to pateikdams, Dilana sejā pazuda smaids.
"Es saprotu," Ariana atbildēja.
"Bet kāpēc gan mēs nevarētu pavadīt kopā laiku," Dilans jautāja, "protams, kā draugi."
Ariana iesmējās un atbildēja: "Kāpēc gan nē? Tagad?"
"Ja tu esi brīva," Dilans atbildēja.

Diena paskrēja vēja spārniem.
Dilans un Ariana pastaigājās, smējās un pārunāja dzīves notikumus.
Viņi mēğināja izvairīties no paparaci, atpūšoties neuzkrītošās vietās.
Kad pienāca laiks atvadīties Dilans iedeva Arianai lapiņu ar savu numuru piebilzdams: "Ja kādreiz gadījumā vajag kompāniju."
Ariana uzsmaidīja un teica: "Paturēšu prātā."
Tad viņa aizgāja.

Dilana POV:
Dodoties mājup, viņš pārdomāja dienas notikumus.
Tagad Dilans zināja, ka patīk Arianai.
Tas raisīja patīkamas sajūtas un sildīja sirdi, tomēr viņš nebija gatavs kaut kam jaunam, jo sāpēja Brittas nodevība. 
Lai arī šodien ar Arianu kopā pavadītais laiks bija interesants un viņas atklātība Dilanu saviļņoja, un radīja vēlmi viņu vēlreiz satikt pēc iespējas drīzāk, Dilanam vajadzēja tikt skaidrībā ar Brittu.
Ar Arianu Dilans gribēja sākt, tā teikt, jaunu nodaļu, kurā nebūs Brittas.
Tāpēc bija jābūt pacietīgam.

Nonācis pāris metru attālumā no savām mājām, Dilans ieraudzīja tajā spīdam gaismu, bet pie mājas mašīnu.
Viņš sāka iet ātrā solī.
Dīvaini, bet durvis bija vaļā.
Izstaigājis pirmo stāvu un pārlaidis skatienu mantām secināja, ka nekas nebija paņemts.
Pēkšņi kāds aiz muguras viņu uzrunāja: "Sveiks..."