Skartā

2.nodaļa

Pamodusies savā istabā, es nevarēju atcerēties, kas bija noticis, bet atceroties asaru kamols atkal izveidojās. Neļāvusi atkal sākt sev raudāt, es centos piecelties, bet kājas sāka stipri tirpt. Ārā un istabā bija ļoti tumšs, tāpēc, paskatoties uz pulksteni, manas domas apstiprinājās, bija 3 naktī. 

- Velns.- nočukstēju, nespējot pakustināt kājas.

- Nezināju, ka tu lamājies.- zema balss ierunājās, man strauji pieceļoties sēdus, uzreiz sākot to nožēlot. Galva apdulla uzreiz.

- Ko tu te dari?- klusi pajautājot, centos saskatīt, kur tieši Braens atrodas.

- Tas nav svarīgi. Man jautājums, kāpēc tu aizskrēji? Vai tad mašīnā es skaidri un gaiši nepateicu, ka tu jau tā Denielu uztrauc, bet tagad vēl labāk izdarīji. Viņš ar tēvu jau bija tuvu tam, lai sauktu policiju, jo mēs tevi nevarējām atrast vairākas stundas. Nekad vairs tā nedari, saprati?- to pasakot, jutu viņa elpu tieši pakausī, tagad jau saprotot, kur tieši viņš atrodas. Pagriezusies pret viņu, es sajutu, ka mūsu pirksti saskaras, man uzreiz strauji novācot roku. 

- Tu iesi prom?- tas bija vienīgais, ko es vēlējos tagad. Braens tikai pasmējās.

- Pēc tāda izgājiena, Deniels man sadeva pa pakaļu un piespieda tevi pieskatīt līdz rītam.- to pasakot, es smagi nopūtos un atkal atlaidos spilvenos. 

Pamodusies, jutu kā saules stari cenšas ielauzties caur tumšajiem aizkariem. Atvērusi acis, pirmais, kas manām acīm parādījās, kā Braens mani vēro, sēžot krēslā. Klusējot es piecēlos sēdus. Tikai tagad pievērsu kā es apģērbta. Uz manis bija tikai viens t-krekls. Mans šoks bija tik izteikts, ka tagad istabu pildīja Braena smiekli.

- Tev ir diezgan skaistas formas.- to izspēris, es strauji pagriezu galvu pret viņu, jūtot, kā vaigi paliek sarkani, Braenam saķerot vēderu smieklos.- Es tak jokoju. Tevi pārģērba Margarita. Nestreso mazā.- to pateicis, manas acis iepletās, izdzirdot vārdu, kādā viņš mani nosauca.

- Nesauc mani tā.- to pateikusi, viņš pasmīkņāja.

- Nesanāks. Tu tik tiešām esi maza, ja jau tā rīkojies.- to pateicis, es pastiepos pēc legingiem, kurus biju atstājusi aizpagājušajā naktī. Apģērbusies es paskatījos uz pulksteni. Jau bija 11 dienā. Skola!- Deniels lika nodod, ka par skolu vari necerēt visu atlikušo nedēļu.- to pateicis, jutos atviegloti. Cik tas neskanētu slikti, neierasties tajā skolā priekš manis bija svētlaime. Speciāli es nevēlējos slimot, bet, ja tik tiešām kaut kas ir noticis, tad es labāk palikšu mājās un nelūgšos iet uz skolu. Paskatījusies uz Braenu, viņš ātri uzmeta man skatienu un novērsās. Izgājis no manas istabas, es beidzot varēju pārģērbt kaut ko ērtāku. Pārģērbusies es atvēru istabas durvis, pamanot Braena pazušanu. Atvieglojumā nopūtusies, es gribēju jau vērt ciet durvis, bet stipra roka pieturēja durvis.- Ar lielu nožēlu saku tev, ka man savs dārgais laiks ir jāpavada ar tevi, tāpēc durvis paliks vaļā.- to pateicis, manas acis iepletās.

- Kāpēc?- klusi pajautājusi to, pamanīju asu elpas ievilkšanu no Braena puses, kas likās savādi. Kaut arī daudzas reizes man likās savādas priekš viņa uzvedības. Likās it kā viņš būtu saspringts, runājot ar mani.

- Tāpēc ka neviens cits ar tevi nevar auklēties šobrīd. Pēc stundas atbrauks mājkalpotāja, bet tavs tēvs aizbrauca uz Ņujorku.- to pateicis, mans noskaņojums pasliktinājās vēl vairāk. Es jau sen neesmu bijusi laba noskaņojuma fāzē. Vienmēr vai nu pavisam šausmīgi, vai nu vienkārši šausmīgi. Nolaidusi skatienu, atgriezos pie gultas un paņēmu savu telefonu ar austiņām, uzreiz pieslēdzot tās un ielienot gultā. Nevēlējos dzirdēt apkārtējos trokšņus. Atlaidusi galvu spilvenos, es ļāvos melodijas plūsmai. Pēkšņi Braens izvilka vienu austiņu, man strauji pagriežoties pret viņu nesaprašanā. Ielicis to savā ausī, viņš sāka viegli šūpot galvu melodijas ritmā.