Skartā

5.nodaļa

Skūpsts bija īss, bet pietiekami ilgs, lai saprastu, ka šis viss ir kļūda. Atgrūdusi Braenu no sevis, viņš nedaudz apmulsis ieskatījās manī un tālāk sekoja jautājošs skatiens.

- Mēs nedrīkstam. Tu...tu mani ienīsti. Tu pats tā teici. Mums labāk neredzēt vienam otru.- to pateikusi, viņš paskatījās manī un pēc tam sekoja smīns.

- Es laikam esmu slikts aktieris.- to pateicis, viņš pasmējās, man jūtot, kā iekšā kaut kas salūzt. Viņš tik tiešām tikai izlikās un centās izdarīt to pašu, ko ar visām citām meitenēm.- Tu jau pati saprati, ka mani vārdi bija tikai priekš tā, lai varētu ar tevi pārgulēt.- to pateicis, jutu, kā kaklā sakāpj asaru kamols. 

- Ej uz savu istabu, man ir jāizguļas.- to klusi pateikusi, es piegāju pie savām istabas durvīm un atvēru tās.

- Rīt ir sestdiena.- to pateicis, es nopūtos.

- Cilvēkiem arī pa sestdienām ir plāni.- to pasakot, es auksti ieskatījos viņā. Viņš vienkārši paraustījis ar pleciem, izgāja no manas istabas, aizverot pēc sevis durvis.- Kā var izturēties tā pret meitenēm...- klusi nočukstējusi to, es smagi nopūtos, saprotot, kāpēc viņš tā izturas. Esmu skolas neieredzētākais cilvēks, kur tur meitene, bet tieši gan cilvēks. Iekāpusi gultā, mans miegs it kā būtu izzudis. Tas notika pārāk bieži, lai būtu šokētai par to.

Nakts pagāja nemanot. Biju ieslēgusi kārtējo Netflix seriālu. Piecēlusies no gultas, uzreiz iegāju dušā un noskaloju nakts atmiņas. Noskalojusies es ātri apģērbu ikdienas apģērbu. Tas pats hūdijs un tie paši melnie džinsi. Savu izvēli es laikam nekad nenodošu. Bija tikai 8 no rīta un tajā pat brīdī labi apzinājos, ka ir sestdiena. Izgājusi no savas istabas, klusi devos uz pirmo stāvu, nevēlējusies lieku uzmanību. Dzirdēju, kā atveras mājas ārdurvis un pa tām iesoļoja divas personas, kuras gaidīju vismazāk. Tas bija mans tēvs un viņa draudzene Margarita. Dzirdēju, kā tā sieviete ķiķina par kaut kādu tēva joku, man tikai vēsi ieskatoties viņā.

-Eš! Ko tu tik agri augšā?- tēvs bija nedaudz apjucis un viņu jautrā gaisotne strauji pazuda.

- Un jums labrīt. Uz treniņu. Jau kā katru trešā gada pēc kārtas sestdienu tava meita brauc uz treniņu.- pateikusi par sevi trešajā personā, es uzliku somu uz pleca un, vairāk neko nepasakot, izgāju no mājas. Katru sestdienu mani uz treniņiem veda Deniels, bet šoreiz laikam tā nebūs. Jau biju gatava iet, kā pēkšņi no mājas izskrēja Braens.

- Nāc.- to pateicis, es uzmetu viņam īsu skatienu un sekoju viņam. Atvēris man durvis, es iekāpu mašīnā.

Braucām mēs pilnīgā klusumā, tikai skanot vienīga mašīnas motoram, kurš bija jau jāmaina. Pievedis mani līdz treniņa bāzei, es izkāpu.

- Nomaini motoru, viņš galīgi jau iet čupā.- to pateikusi, aizvēru durvis un nu jau devos iekšā ēkā. Kā vienmēr pie informatīvās letes sēdēja dežurante Silvija, kura nu jau zin mani visus šos trīs gadus.

- Sveika Ešlij!- viņa mundri noteica, man viegli viņai uzsmaidot un pamājot. Atgriežos atpakaļ savā tumšajā, sāpēm pilnajā dzīvē. Uz brīdi pat likās, ka nu jau viss būs citādi, bet tas tikai likās. Ienākusi ģērbtuvē, satiku pāris pazīstamas meitenes, kuras arī staigāja uz tekvando, bet viņas nezināja neko, kas notiek ar mani ārpus šīs ēkas. Vienīgais, ko viņas zināja, ka viņas nevēlas būt ar mani pārī ne jau tāpēc ka es tieku vainota utt, bet gan tāpēc ka biju diezgan agresīva brīžos, kad cīkstējāmies.

- Sveikas.- laipni pasakot to, viņas silti uzsmaidīja un atbildēja ar to pašu. Pārģērbušās mēs devāmies uz zāli. Tur jau mūs sagaidīja mūsu treneris, kurš pēc maniem uzskatiem spēj būt vienkārši dažāds. Vienu brīdi viņš ir jauks, otru stingrs, citu līdzjūtīgs. Vienu brīdi biju pat iemīlējusies viņā. Nezinu, kas man tad bija uznācis. Protams mums bija diezgan maza gadu atšķirība. Viņam bija tikai 21 gads. Bieži biju domājusi, kā tik jauns vīrietis var būt treneris, viņš varēja vēl labu laiku piedalīties sacensībās, bet varianti kāpēc bija dažādi un vairāki. Viņa vārds bija tikpat skaists kā viņš pats. Viņu sauca Deivids, bet visi viņu sauca par Deivu, tajā starpā arī es.