Skartā

4.nodaļa

Pamostoties 4 no rīta, nebiju nemaz pārsteigta. Katrs rīts man sākās tieši tāpat. Šonakt pagulēju tikai 1 stundu, un uz sejas palika tā sekas. Izskatījās it kā mani sistu vairākas stundas. Aizgājusi uz vannas istabu, iekāpu dušā un ļāvu vēsajam ūdenim nomazgāt nedaudz miegainuma. Iznākusi no dušas, es apģērbu man ierastajos melnajos džinsos un melnajā hūdijā. Ievelkot kājas vieglajos melnajos zābakos, es izgāju no savas istabas. Ejot uz leju, sajutu pankūku smaržu. Anna bija atnākusi. Ienākot virtuvē, ieraudzīju pie letes sēžam Braenu. Pavisam biju aizmirsusi, ka tagad viņš būs šeit.

- Sveika, Ešij!- Anna sasveicinājās, balsī bija siltums un maigums. Pasakot manu vārdu, Braens uzreiz pagriezās pret mani, noskatījis mani no galvas līdz kājām, viņš uzsmaidīja.

- Sveika.- to pasakot, es piegāju pie letes, paņēmu rokā vienu pankūku un apēdu uzreiz to, uzdzerot virsū apelsīnu sulu.- Es iešu. Jauku tev dienu.- to pateikusi, viegli uzsmaidīju un uzvilku beisbola cepuri. Izgājusi no mājas devos pa ietves malu uz skolu. Deniela šonakt nebija mājās, kas nozīmēt varēja tikai vienu - ballīte. Austiņās sāka spēlēt tas pats, kā vienmēr. Imagine Dragons. Tas spēja kaut vai uz dažu brīdi man aizmirst apkārtējo pasauli. Pēkšņi kāds pieskrēja un parāva mani aiz rokas, man strauji pagriežoties un nobīstoties. Tas bija Braens. 

- Tu vari beigt mani biedēt?- to klusi pajautājusi, viņš pasmīkņāja un papurināja ar galvu, man izņemot austiņas.- Kaut ko gribēji?- 

- Ja aizmirsi mēs vienā skolā mācāmies.- to pateicis, viņš iespurdzās.

- Ja nezināji tagad ir tikai 6 no rīta, stundas sākas 9, kur tu steidzies, ja vienmēr tā vai tā kavē stundas?- to pajautājusi, viņa acis nedaudz iepletās.

- Man tāds pats jautājums. Tagad ir tikai 6 no rīta, uz kurieni tu tā steidzies?- viņš uzdeva pretjautājumu.

- Man patīk sēdēt skolā, kad neviena nav.- to pasakot, es atsāku iet, viņu atstājot nesaprašanā.

- Pagaidi, bet skola nav tā labākā vieta, jo īpaši priekš tevis.- paātrinājis gaitu, viņš sāka iet manā tempā.

- Nu jā, tāpēc es tur sēžu kamēr neviena nav, bet tad lūdzos, kaut diena beigtos ātrāk.- to paskaidrojusi, es paraustīju plecus. Viņš nevarēja mani saprast, jo pats nebija šajā situācijā.

- Gribēju pateikt paldies par to, ka izlūdzi man vietu no Deniela.-  viņš ātri nobēra, man nopūšoties.

- Mēs jau runājām par šo. Tā vienkārši ir atmaksa par glābiņu. Bet nejūties glaimots, jo kā tik viss atkal būs kārtībā tev un tavai ģimenei, izvācoties no mājas, tevi vairs nekas ar to nesaistīs.- to pateikusi, jutu, kā viņa acis ieplešas.

- Skaidrs.- to pateicis, mēs klusumā sākām iet tālāk. Nonākuši pie skolas, mūsu ceļi pašķīrās, kas lika man atvieglojumā nopūsties. 

Diena paskrēja aizdomīgi ātri. Šodiena bija pārāk savāda. Neviens neko neteica. Visi tikai skatījās uz mani ar nesaprotamu skatienu. Lēnām soļojot uz mājām kā vienmēr nepievērsu uzmanību apkārtējam. Jutu, kā kāds man pietuvojas klāt, man lēnām pagriežoties. Tas bija Braens.

- Sveika.- viņš klusi noteica, man tikai pamājot.

- Kāpēc nebiji ballītē?- šis jautājums sāka mani interesēt tieši tajā momentā, kad mūsu ceļi no rīta pašķīrās.

- Tā bija Deniela ballīte.- to pateicis, es apstājos.

- Ko tu teici?- to pajautājusi, viņš savādi ieskatījās man acīs, it kā man vajadzētu zināt vēl kaut ko.- Cik bieži tas jau bija?- sapratusi to, ko es nezināju, es pajautāju.- Cik bieži viņš jau rīko ballītes un kur?- pēc šī jautājuma viņš saprata, ka man to nedrīkstēja zināt.