Skartā

6.nodaļa

Pamodos no saules stariem, kuri nu jau triecās caur maniem istabas logiem.

- Velns!- klusi ierunājos, sajūtot blakus sev sakustoties kādam. Nu jau es biju nesaprašanā.

- Džounsa prot arī lamāties, mmm...- tas bija Braens. Pa kuru laiku.....Ak Dievs! Vakardiena. Paskatījusies uz sevi zem segas, es pieliku roku pie mutes. Ak Dievs! Es pārgulēju ar Braenu Kingu! Viņa balss bija pārāk mierīga, kas bija ļoti aizdomīgi. Tas laikam ir arī viss. Nu jau drīz visa skola uzzinās, ka arī es nenoturējos no viņa šarma un seksīguma. Ko es esmu piedarījusi?! Kā es varēju būt tik stulba?!- Eš, tu vari klusāk domāt?- viņa balss bija mierīga, bet nu jau es nesapratu, par ko tieši iet runa. Ak Dievs! Es laikam skaļi domāju.- Tu pārāk strauji elpo, kas lika noprast, ka tu par kaut ko ļoti aktīvi domā. Ceru, ka par mani un vakardienu.- to pateicis, manas acis strauji iepletās, un ķermenis izdarīja strauju apgriezienu. Paskatoties uz viņu, manī radās savāda sajūta. Patīkama. Viņa izspūrušie mati un viņa kailais tors lika man vienkārši palikt karstai. Galvā skraidīja visādas domas.- Zinu, ka esmu skaists.- to pateicis, es iespurdzos un, paņēmusi rokās spilvenu, viegli iesitu viņam ar to.- Kaut kura te kauties vēlas nu labi, labi.- tas bija pēdējais, ko viņš pateica, jo tālāk sekoja manis kutināšana.

- Kas par?- ierunājās pavisam cita balss, mums ar Braenu strauji pagriežoties pret runātāju. Tas bija Deniels, kurš vispār nebija, ko tādu gaidījis.- Pie velna! Tu arī manu māsu ievilki gultā?!- Deniels iebļāvās, man noraustoties, jo brālis retu reizi kliedza manā klātbūtnē, Braenam to pamanot.

- Den, pievaldies. Tu neredzi, ka Ešu biedē?- to pajautājis, mana sirds apstājās. Braens tikko centās parūpēties par mani? Deniels apmulsa un paskatījās uz mani.

- Kā tu varēji? Viņš tev pāri darīja, bet tu...- to sakot, viņš norādīja uz mani, man tikai nolaižot skatienu. Durvis stipri aizcirtās, man atkal noraustoties, bet tajā pat brīdī siltām rokām aptinoties ap mani.

- Hey, nebēdā, viss būs kārtībā.- to pateicis, viņš mani iekļāva apskāvienā. 

Apģērbušies abi divi, mēs nokāpām uz pirmo stāvu, kur nu jau jutu saspringtu gaisotni. Visi bija nopietni. Pateikusi Annai labrīt, viņa pasmaidīja un uzlika uz galda vafeles.

-Nākamajā nedēļā ir kāzas.- monotona balss noteica. Tas bija tēvs. Mana sirds apstājās. Strauji ievilkusi elpu es centos visu pārvārīt.

- Kura diena?- tas bija vienīgais, ko es jautāju. Visiem tas lika ieplest acis, izņemot Braenu.

- Piektdiena.- to pateicis, es atcerējos par savām sacensībām.

- Es nevaru.- to pateikusi, tas lika visiem ieplest acis vēl platāk, atkal izņemot Braenu.

- Interesanti kāpēc?- tēvs neapmierināti pajautāja.- Es domāju tu vari atcelt savus plānus manis dēļ.- to pateicis, es apmulsu.

- Ja tu būtu labāks tēvs, tad atcerētos, ko es tev katru nedēļu biju gan teikusi, gan rakstījusi. Man ir štata sacensības, un tu pat apsolīji ierasties. Zini, par jūsu kāzu datumu es uzzināju vēlāk, nekā tu par manām sacensībām. Tu to jau zināji vairākus mēnešus atpakaļ. Kāpēc gan tu nepamainīji kāzas uz kādu citu datumu, es tev ko esmu tik mazsvarīga?- mana balss visu laiku bija ļoti vēsa, visiem vienkārši vērojot mūsu diskusiju. Tēvs apjuka, bet tai pat laikā dusmojās.

- Kā tu vari runāt tā par savu tēvu, viņš tev pievērsa pietiekami uzmanības!- nu jau ierunājās viņa mīļākā. Margarita.

- Klau, jūs vispār neiejaucaties labāk. Domājat, es tā uzvestos, ja viņš man būtu pietiekami pievērsis uzmanības? Viņš pārsvarā tikai ar jums bija, mums ar Denielu vienīgā uzmanība bija finansiālajā nozīmē, un, ja jums šķiet, ka to var nosaukt par uzmanību un gādību, tad atvainojos mūsu domas krasi nesaskan.- to pateikusi, sarkastiski uzsmaidīju. Pavērsusies pret Denielu, viņa sejā nevarēja saskatīt tieši vienu emociju. Viņš bija neapmierināts ar iepriekš ieraudzīto, bet tai pat laikā viņš bija manā pusē tieši runājot par šo lietu ar tēvu.  Margarita arī apmulsa, un neviens vairs neko nevarēja pateikt vai iebilst.