Skartā

8.nodaļa

Nākamās dienas rīts...

Piecēlusies sēdus uzreiz jutu, kā galva paliek tukša, tāpēc lēnām apgūlos atpakaļ.

- Hey, tu ko dari?- Braens ienācis, pateica uzreiz.- Es tev teicu, bez manis labāk necelies. Pati sev sliktāk nodarīsi.- to pateicis, viņš pienāca pie manis un noglāstīja viegli kreiso vaigu.- Tevi šodien izraksta uz mājām, cik ilgi tu neapmeklēsi skolu vēl protams nav zināms, bet diezgan ilgi, tāpēc es nolēmu, ka mums vajadzētu ņemt vai nu akadēmisko vai nu kaut ko tādā garā.- to pateicis, manas acis iepletās.

- Kāpēc tu saki mums?- mana balss piepildīja tukšās palātas sienas.

- Tāpēc ka es tevi pieskatīšu. Nevienam citam to neļaušu, tikai ārsts tevi apciemos.- to pateicis, dzirdēju viņa balsī to, ka it kā tas būtu jau izlemts manā vietā.

- Skaties ka tik viņa tevi knockautā nenoliek.- Deniels ienācis pateica, uzreiz iesmejoties, bet man pasmaidot.- Mēs jau visu nokārtojām, tāpēc varam jau iet.- to pateicis, es gribēju jau jautāt, kā man iet, ja galva sāp un griežas, bet pēkšņi Braens paņēma mani uz rokām, un es uzreiz paskatījos uz Denielu.- Viņš pats to grib darīt.- Deniels paskaidroja, man jau nedzirdot, ko viņš runā, bet gan skatoties uz Braena sejas vaibstiem. Nekad nebūtu domājusi, ka skolas sliktais puisis būs tieši mans puisis. Kā tas ir iespējams, ka pēc visa, kas notika, viņš spēja tik strauji mainīties. Vairs nav tā izsmiešana un ņirgāšanās. Kas lika viņam mainīties?

- Hey! Eš! Tu klausies?- es pēkšņi sadzirdēju Deniela balsi, man uzreiz it kā uzreiz atmostoties no hipnozes.

- Ak, jā.- klusi pateikusi to, noliku galvu Braenam uz pleca, viņam pasmīnot.

- Es tev saku, ka tagad visa pilsēta par tevi runā. Kā arī ir neliela problēma.- viņam to pasakot, manas acis jautājoši pavērsās pret viņu. - Skolā arī uzzināja par visu, kas bija noticis, un tagad tiem visiem cilvēkiem, kas tev darīja pāri draud izslēgšana no skolas. - to pateicis, manas acis iepletās kā piecas kapeikas.

- No kurienes viņi uzzināja to visu?- to pajautājusi, es paskatījos Denielā, viņam jau paliekot neērti.- Kāpēc tāds skatiens?- to pajautājusi, es veltīju skatienu Braenam, kurš arī centās izvairīties no mana skatiena.- Jūs to izdarījāt? - to pajautājusi, viņi pilnīgi novērsās, man uzreiz saprotot, ka tā ir taisnība. Nu jau mani iesēdināja mašīnā un piesprādzēja, bet es pat nedomāju apstāties un turpināju. - Priekš kam jūs to izdarījāt? - to apmulsusi pajautājusi, es ieskatījos viņos abos. Braens pagriezās pret mani un ieskatījās tik savādi, ka pat nevarēju to aprakstīt.

- Galvenais, ka viņi saņems pa nopelniem.- to pateicis, es smagi nopūtos.

- Bet tu taču saproti, ka mierā es nelikšos?- to pajautājusi, Braens pasmaidīja un pamāja ar galvu. - Labi, es tev pastāstīšu. - to pasakot, viņš dziļi ievilka elpu.- Nākamajā dienā, kad tu gulēji reanimācijā, skolā sākās baumas, ka tevi "beidzot" labi piekāva par to, kas notika vairākus gadus atpakaļ, bet tur pat parādījās vēl viena bauma, ka tu sāki salaist ar citas puisi, tāpēc tevi piekāva arī par to, mani tas ļoti sadusmoja, un ne tikai mani, bet arī Denielu, un mēs nolēmām, ka vajag ievest gaismu tajā tumšajā alā. Tu jau domāju, ka zini, kura tās baumas palaida tāpēc varam pat nepieminēt vārdu. Un lūk, tāpēc mēs ierakstījām ar Denielu video, no slimnīcas, kur plaši pastāstījām, kuri cilvēki, ko bija tev nodarījuši. Beigās sanāca ne ļoti, jo par to uzzināja vietējie laikraksti, un nu jau mūsu skolai ir slikta slava, jo vadošās personas nebija neko darījušas tos gadus, kad tev darīja pāri. - to pateicis, es paliku vienkārši mēma. Nezināju, man dusmoties vai nē? 

- Taaaa....Pagaidi, un kas tad tagad būs?- to pajautājusi, Braens pakasīja pakausi.

- Domāju, ka skolas vadība liks atvainoties tev, kā arī policija arī uzsāka lietas procesu.- to pateicis, es apklusu un sāku vienkārši domāt. Nē, tas taču būs pārāk nežēlīgi. Daudzi to darīja, jo baidījās, ka nonāks tur pat, kur es. Tā arī visu ceļu domājot, es nepamanīju, kā mēs piebraucām pie mājas. Braens ātri izkāpa un pienāca pie manām durvīm. Atvēris tās, viņš mani atsprādzēja un pacēla mani rokās.

- Cik romantiski.- pateicu to, jo Braens sāka smīnēt par šo situāciju.

- Var teikt, kā pēc kāzām.- to pateicis man atbildē, es iesmējos skaļi, par ko nedaudz nožēloju, jo galva sāka dunēt.- Hei, man laikam nav tik daudz jājoko.- to pateicis, es noraidoši pamāju atbildē.

- Nē, man vienkārši mierīgāk jāsmejas, protams, tas būs pagrūti, bet nav neiespējami.- to pateikusi, Braens ienesa mani mājā. Priekštelpā mūs gaidīja jau tētis ar Margaritu, kas mani nedaudz pārsteidza.

- Sveika, saulīt.- to pateicis, tētis pienāca pie manis, Braenam mani nolaižot. Pēkšņi tētis iekļāva mani apskāvienā, kas bija ļoti negaidīti no viņa puses.- Šausmas, kā tu izskaties.- to pateicis, viņa sejā ieraudzīju pārāk daudz raižu, kas man arī bija nedaudz nesaprotams. Kāpēc viņš tā uzvedas?

- Sveika.- Margarita klusi noteica, man pamājot ar galvu.

- Sveiki.-  es neveikli ierunājos un uzreiz uzmetu Braenam glābjošu skatienu.

- Es laikam aiznesīšu Ešliju uz istabu, viņai būtu jāapguļas pēc brauciena.- to pateicis, es pamāju, un viņš pienāca un pacēla mani. Aiznesis uz istabu, viņš maigi noguldīja mani gultā un nezināja, ko tālāk darīt. 

- Paldies.- to pateikusi, es uzsmaidīju viņam.

- Par ko?- viņš nesaprata, bet pamājusi uz apakšstāvu, viņš saprata.- Ā, tu par to. Viss labi, es jau pašā sākumā sapratu, ka tev neērti, jo tēvs tevi nekad nebija apskāvis.- to pateicis, es pamāju.

- Palīdzēsi man lūdzu?- to pajautājusi, viņš jautājoši paskatījās, bet es pacēlu rokas. Viņš pienāca pie manis un viegli pavilka sporta džemperi uz augšu. Novilcis to, viņš paskatījās uz manu ķermeni.

- Tu pat nevari iedomāties, cik grūti man ir sevi valdīt. Es tā vēlos tev pieskarties.- to pateicis, es pasmaidīju un paņēmu viņa roku un noliku to sev uz vidukļa, viņam iekožot lūpā. Tas bija pārāk seksīgi. 

- Nedaudz jau var atļauties.- to klusi pateikusi aizsmakušā balsī, ieraudzīju viņa acīs virmojot lielai vēlmei. Pienākusi pa visam tuvu, es noskūpstīju viņa kaklu, viņam refleksā to uzreiz atliecot un ierūcoties. Tas bija šausmīgs trieciens pa maniem hormoniem. Viņš maigi pieskārās pie mana vaiga un pagrieza mani tieši pret sevi. Pieliecies viņš strauji noskūpstīja mani, man atbildot ar tieši to pašu. Mana vēlme pēc viņa uzauga ar vien lielāka, bet es zināju, ka pagaidām nekas nevar pāriet lielākā, jo viņš baidīsies man izdarīt sāpīgi. Atrāvusies nedaudz pēc vairākām minūtēm skūpstoties, sajutu karstuma vilni.

- Diemžēl vairāk par šo mēs nevaram.- to pateikusi, es nolaidu skatienu.

- Man vairāk arī nevajag. Galvenais, ka tu esi blakus.- to pateicis, viņš pacēla manu zodu, man ieskatoties viņa acīs. Viņš vēlreiz mani kaislīgi noskūpstīja.