1.nodaļa

226 19 0
                                    

Maldot pa vientuļajiem skolas gaiteņiem, centos apspiest lielo nepatiku pret pašu sevi. Vienīgais, ko man atlika darīt tā bija klīšana pa skolu, lai nenonāktu atpakaļ smacīgajā klasē.

Ļaušu jums mani iepazīt. Sveiki! Mani sauc Ešlija Džounsa, esmu 17 gadus jauna meitene. Mācos parastā vidusskolā, kā visi normāli jaunieši manā vecumā. Diži es ne ar ko neizceļos, jo īpaši nu jau skolā un šajā sabiedrībā. Ģērbjos parastās drēbēs. Šodien tie ir melni džinsi un pelēks liels hūdijs. Dažus gadus atpakaļ es biju pavisam citādāka. Es biju skolas populārākā meitene. Krāsojos, vilku svārkus, kleitas, augstpapēžu kurpes. Jā, tagad saprotu, ka priekš mana vecuma tas īstenībā neiet klāt, bet, ko es varu padarīt, ja es tāda biju. Kā arī biju diezgan liela maita, ko es ļoti nožēloju. Tagad esmu skolas klusākā meitene, kuru nicina gandrīz katrs šīs skolas iemītnieks, izņemot skolotājus. Šos gadus, kurus es pavadīju vientulībā vari izskaidrot ar vienu faktu. Es esmu vainīga savas mātes nāvē, kas nu jau man vairākus gadus neļauj mierīgi gulēt. Ikkatru nakti mostos murgu dēļ un guļu mazāk par 3 stundām diennaktī, kas veicināja lielu riņķu parādīšanos zem manām acīm. Vienīgais, ko no kosmētikas izmantoju ir konsīleris, lai kaut cik nosegtu visu nesmukumu. Kā arī konsīlera iegādāšanās man sagādā lielas grūtības, jo pa šiem gadiem iziešana saulē man bija ļoti reta, kaut arī dzīvoju Floridas štatā, vienā no skaistākajām Amerikas pilsētām Maiami. Biju meitene ballīte, un viena no ballītēm beidzās ar manas mammas nāvi auto avārijā. Tajā dienā es sāku nožēlot, ka biju pienākusi pie puiša, centusies sist kanti viņam, kaut arī viņš bija aizņemts, un viņa meitene, mana bijusī draudzene, piezvanīja manai mātei un pastāstīja par manu atrašanās vietu. Par šo notikumu uzzināja visa skola, un gandrīz katrs mani sāka psiholoģiski un fiziski ietekmēt. Un es ļāvu tam notikt, jo es to biju pelnījusi. Protams, katru reizi, kad tas notika mans dvīņu brālis Deniels iejaucās un neļāva tam notikt, bet bija brīži, kad viņš nevarēja būt klāt.

"Kā tu vari ļaut pret sevi tā izturēties?! Mamma nevēlētos, lai tu ļautu ar sevi tā rīkoties!" Deniels to vienmēr teica, kad glāba mani no viņiem. Uz to es nekad nevarēju atbildēt, jo es vienkārši to biju un esmu pelnījusi. Katra diena sāka palikt ar vien tumšāku, un nu jau es esmu pie tā pieradusi. Vislielākais tirāns no visiem bija Braens Kings, mana brāļa labākais draugs. Viņš mani nesita, bet bieži izsmēja visu klātbūtnē, kad nebija blakus Deniela. Viņš vienmēr bija tas, kurš mani spēja psiholoģiski aizskart, bet ar laiku es pie tā pieradu, un tas jau nelikās tik nozīmīgs. Pirmie mēneši priekš manis bija vislielākā elle. Vienmēr skrēju prom no skolas un diezgan ilgu laiku pavadīju savā istabā, nevis skolā. Tieši tagad notika matemātikas stunda, man tā ļoti riebās, ne jau tāpēc, ka tas ir priekšmets, kuru es nesaprotu, es to saprotu, bet man riebās skolotāja, viņai vienmēr nepatika, ka es kavēju uz stundu. Sapratusi, ka nu jau ir pagājušas 10 minūtes, man nācās iet atpakaļ uz klasi. Iegājusi kabinetā, daži acu pāri pacēlās, ar domu, ka ienāca kās skolotājs, bet ieraugot mani, viņi uzreiz atsāka skatīties vai nu grāmatā, vai nu telefonā. 

- Ak, kas atgriezās! Mēs jau domājām, ka beidzot tevi vairs neredzēsim!- Džesika ierunājās. Tā ir mana bijusī draudzene, kura arī izplatīja tās ziņas par mani un ko es biju izdarījusi. Pēc pateiktā, daudzi iesmējās, man tikai viegli nopūšoties un aizejot uz savu vietu.

- Džesika! Valodu lūdzu.- skolotāja strikti noteica, meitenei tikai nobolot acis. Apsēdusies savā vietā, es atsāku pildīt nepabeigto uzdevumu. Pat atnākot atpakaļ, klase vēl netika līdz pat pusei no vajadzīgā. Es jau biju pabeigusi un pildīju papilduzdevumus. Pabeigusi visu, es pacēlu roku. Man tas prasīja mazāk par 3 minūtēm.

- Atkal viss?- skolotāja šokēti pajautāja, man pamājot.- Labi, tu esi brīva, vari tad iet uz mājām.- to pateikusi, es atkal pamāju un saliku visu atpakaļ somā. Uzlikusi to uz pleca, es izgāju no klases un devos uz skapīšu pusi. Vērojusi savas botas, nepamanīju, ka kāds man iet priekšā, un ietriecos stingrajā stāvā.

SkartāDove le storie prendono vita. Scoprilo ora